Raibi, vienkrāsaini, ar uzlīmēm, etniskiem rakstiem, dažādās interesantās tehnikās darināti ir MARUTAS POZDŅAKAS rokdarbiņi. Viņas vaļasprieka filozofija ir vienkārša – katram nēsātājam ir sava gaume un vajadzība -, pēc kā rokdarbniece arī vadās.
Maruta Pozdņaka ir dzimusi Ogres pusē, bet jau no 5. klases mācījās Cesvainē. Madonas pilsētas PII „Kastanītis" pirmsskolas skolotājai ir pirmā un vienīgā darbavieta, kur nostrādāts jau 37 gadus.
Pozdņaku ģimene ir bagāta ar meitu un dēlu, trim mazbērniņiem – viņu visu apadīšana ir Marutas uzdevums un prieks: – Meitai un dēla draudzenei vislabāk patīk zeķes, kas adītas no efektdzijām. Mazdēlam galvenais – lai ir melns ar sarkanu un labi slidināties pa laminātu. Dēlam, savukārt, piemērotākas ir plānākas zeķes, lai var ievilkt ielas apavos. Man pašai patīk – jo krāsaināk, jo labāk!
Pārskatot Marutas Pozdņakas rokdarbu, no kuriem vairums jau ir aizceļojuši pie saviem nēsātājiem, foto, interesi raisa spirāļu zeķes. Maruta pastāsta: – Spirāļu zeķes pirmā sāka adīt un dāvināt mums ar meitu vīramāte. Pamēģināju un iesāku es arī. Tās ada, mainot labisko un kreilisko rakstu; jāievēro skaits pa trim kārtām, citādi zeķes raksts vairs nevīsies. Tā kā zeķēm nav papēža, tās der līdz pat trīs izmēru robežās. Spirāļu zeķes ir lieliska dāvana – tajās saliek saldumus, aizsien ar skaistu pušķi; kad saldumi apēsti, zeķes var arī vilkt kājās.
Bērnus uzrunā arī vienkrāsainās zeķītes, uz kurām izceļas apģērbu uzlīmes. – Izvēle bērnu izmēra lieluma uzlīmēm ir mazāka, tāpēc, kolīdz vien skaistas ieraugu, nopērku. Tad nu sanāk dziju piepirkt klāt. Materiālus iegādājos mūsu pašu „Elīzē" vai „Kumodē" – ja vien esam galvaspilsētā, mums noteikti šajā veikalā jāiegriežas un jāpaskatās, kas labs un jauns, – atklāj Maruta. Kā pierādījies, vislabākās idejas arī rodas, ja vien acis turi vaļā un esi atvērts jauninājumiem. Piemēram, Maruta pēc vīra krustmeitas parauga iemēģinājusi noadīt zeķes, kas vizuāli līdzinās plēstajiem džinsiem. – Pa virsu ir garenāki caurumiņi, kurus apstrādā līdzīgi kā pogcaurumus. Sevišķi, ja apakšā pavilktas krāsainas zeķbikses, sanāk interesants stiliņš, – viņa min piemēru. Tā nu Maruta Pozdņaka regulāri ieskatās internetā, apmainās idejām ar kolēģēm un draudzenēm, kuras arī ir lielas rokdarbnieces. Šo to izdomā pati, piemēram, pēc pašas zīmējuma noadīti cimdi ar tīģerīša svītru krāsojuma rakstu. Kā nekā rokdarbniece secina – vienu un to pašu taču apnīk adīt.
Šobrīd viņa pievērsusies etnogrāfisko cimdu adīšanai: – Tiem rakstus uz kopētām lapām man iedod salonā Rīgā, tad nu pūlos; īstenībā nebiju domājusi, ka ies tik smagi. Jo tur dzija ir tikai vienu, divām kārtiņām, uz visām četrām adatām mēdz būt 96 sīki, mazi valdziņi. Kolīdz ir neliela kļūda, jājauc vaļā. Darbs ir tiešām liels un smalks, tur paiet daudzi vakari. Etnogrāfiskos cimdus vedu pārdošanai uz Rīgu salonā „Senā klēts". Esmu prasījusi – „diez kur cimdi tālāk nonāk, kas tos nopērk?", un interesants šķita stāsts – kādudien ienācis japānis nosalušām rokām, novilcis savus plānos cimdus, uzvilcis adītos ar etnogrāfiskajiem rakstiem un laimīgs aizgājis.
Var tikai apbrīnot adītājas pacietību un roku prasmi, tik smalkus un darbietilpīgus rokdarbus darinot. Te Maruta smaidot atceras, kā vispār sākusi adīt: – Žēl, ka nav attēla manam pirmajam noadītajam cimdam, kas skolā bija jāada – ko jau nu kā bērns daudz mācēju? Tas cimds bija tāds, ka īkšķi nevarēju ievilkt, otru cimdu vispār noadīja mamma, jo man neveicās ne par ko.
Pēc pirmās neveiksmes Maruta ilgus gadus neadījusi, līdz, uzsākot mācības Rīgā, Pedagoģiskajā skolā, viņu tam pievērsusi draudzene: – Pēc mācībām daļa meiteņu gāja pagulēt, man miegs nenāca. Draudzene adīja un iemācīja arī man. Saadīju lakatus, džemperus, jakas – visu ko. Tad bērni bija mazi; vienu laiku „Daiļradē" gan paadīju, bet nebija tā laika. Līdz vienubrīd sapratu – gribētu kaut ko padarīt. Tā nu atkal atgriezos pie adīšanas. Tā ir mana relaksācija. Tikai televizoru skatīties vien es nevarētu, man vajag, lai rokas kustas. Ja kādreiz ilgāk jābūt seminārā, teju vai uz rokām jāsēž, jo tik ļoti pie tā pierasts. Daudz jau es neuzadu, jo man tomēr ir darbs, tāpat mājas solis jāpadara, bet vaļasbrīdī patīk paadīt. Tam gan nododos tikai rudens, ziemas sezonā, jo pārējā laikā mans lielais vaļasprieks ir dārzs, mežs. Audzēju gladiolas, šo to iznāk arī mazliet patirgot, bet galvenokārt – savam priekam. Ja vēl kur paceļot sanāk, vispār lieliski.