Savu pārsteigumu neslēpj „Stara" abonentiem rīkotās loterijas galvenās balvas – 100 eiro – ieguvēja madoniete Dzintra Augstuma.
– Kad jūs man piezvanījāt un apsveicāt ar laimestu, tas man tiešām bija liels pārsteigums, – saņemot balvu, atzīstas Dzintra Augstuma. – Pēc tam, kad loterijas rezultāti parādījās laikrakstā, saņemu tik daudzus apsveikumus! Un visi tādi pozitīvi. Loterijās reti kad kaut ko esmu laimējusi, bet tajās īpaši arī nepiedalos. Pirms vairākiem gadiem, kad jūsu redakcija bija vēl iepriekšējās telpās Saieta laukumā, „Stara" rīkotajā loterijā laimēju Philips gludekli. Esmu sūtījusi dalībnieka kartīti arī uz jūsu rīkoto Medus loteriju, bet tur man neveicas. Un tad jau atmetu ar roku – ja nav, tad nav. Bet šoreiz kaut kā izlēmu, ka vajag. Anketiņu uz redakcijas reklāmas daļu, kur tās bija jāiesniedz, atnesu beidzamajā dienā. Kaut gan neko necerēju, taču – re, kā!
Dzintra, izrādās, ir uzticama „Stara" abonente jau kopš vidusskolas gadiem. – Esmu pāris reižu arī pati iekļuvusi avīzē. Pirms daudziem gadiem mani intervēja viena no māsām Šestakovām (neatceros gan, kura – Sarmīte (tagad Plūme) vai Gundega (Juraševska), kas toreiz praktizējās „Starā". Vēl pēc kāda laika jūsu bijušais kolēģis Ilgonis Bertholds uzrunāja mani vārdadienas slejai, – stāsta Dzintra Augstuma, bet jautāta, ko pati vislabprātāk lasa „Starā", atzīst, ka tās ir piektdienas numura intervijas ar interesantiem cilvēkiem. – Gan par jauniešiem, kuri ir atgriezušies atpakaļ savā dzimtajā pusē, gan par enerģiskiem cilvēkiem, kuri par spīti visādām dzīves grūtībām spēj saglabāt optimismu un vēl iedvesmot citus. Vienmēr nobrīnos, kur jūs viņus atrodat. Bet principā man viss, kas saistās ar Madonu un novadu, interesē – izlasu „Stariņu" gandrīz visu – tā teikt, no „A" līdz „Z". Ir interesanti lasīt vietējās ziņas, arī pati pa šiem gadiem daudzus jo daudzus madoniešus esmu iepazinusi.
Dzintra ir madoniete jau kopš dzimšanas. – Te esmu dzimusi, skolu absolvējusi. Pēc skolas tūlīt sāku strādāt grāmatnīcā, kuras direktore bija Anna Strautiņa. Kad sākās privatizācija, izveidoju pati savu individuālo uzņēmumu – grāmatnīcu „Pūcīte", bet grūti gāja, un beidzot izlēmu to likvidēt. Tomēr no tirdzniecības nekur neesmu aizgājusi. Vienu laiku strādāju par pārdevēju SIA „Mikoš" būvmateriālu veikalā, kad to likvidēja, aizgāju uz „Maximu", kur par kasieri strādāju joprojām. Man patīk darbs ar cilvēkiem. Šķiet, jau skolas laikā biju izlēmusi, ka būšu pārdevēja. Man tas nebūt neliekas vienmuļi un nogurdinoši, cilvēki taču visu laiku mainās. Un arī viņiem ir svarīgi, lai viņus laipni apkalpotu.
Madona man patīk, un nekad neesmu iedomājusies doties kaut kur projām. Kad aizbraucu ciemos pie meitas Annas uz Rīgu, man ļoti nepatīk tā steiga un burzma, kas tur valda.
Dēls Juris, savukārt, ir projām Īrijā. Tur man ir divi mazdēliņi – Jurģis un Rihards. Meitas ģimenē pagaidām ir viena meitiņa – Madara, bet drīz gaidām otru māsiņu. Gribas jau tos mazbērnus biežāk paauklēt. Labi, ka tagad ir skaips, varu vismaz biežāk parunāties ar savējiem. Dēls Īrijā jau ir gadus 7-8. Aizbrauca līdzi draudzenei un tā arī tur palika. Abi apprecējās, piedzima mazie, bet, lai arī ir tur iedzīvojušies, tomēr visu laiku domā par atgriešanos Latvijā. Taču, kad painteresējas, kā te ir ar darbiem, atgriešanās tiek atlikta. Vienīgi tagad Jurģim tuvojas skolā iešanas laiks, un vecāki grib viņu sūtīt skolā Latvijā, jo te tomēr ir augstāks izglītības līmenis, un, iespējams, tam būs noteicošā loma, lai dēla ģimene atgrieztos dzimtenē, – Dzintra tomēr nav zaudējusi cerības, ka dēla ģimene atgriezīsies Latvijā.