Līdz ar piena iepirkuma cenu kritumu, ko saista ar Krievijas embargo sekām, piena ražotājs laukos skaita un rēķina, bet, ja cenu lejupslīde turpināsies, drīz vairs nesaies gali ar galiem kopā. Otra problēma – piena kvotas pārsniegšanas risks un iespējamā soda nauda. Kā to izjūt Varakļānu novada lielākās fermas saimnieki, centāmies uzzināt, aizvakar apmeklējot ZS "Laduži".
Varakļānu novadā ZS "Laduži" ir lielākā piena lopkopības saimniecība, kur ir izkopts 200 slaucamo govju ganāmpulks. "Ladužos" ir uzcelta lopu novietne, īstenots arī Lauku attīstības plāna pasākuma "Lauku saimniecību modernizācija" projekts – iekārtota jauna un mūsdienu prasībām atbilstīga ferma, lai būtu vieglāk strādāt un attīstīt piena lopkopību.
ZS "Laduži" saimnieko Alda un Ineses Strodu kuplā ģimene, kurā aug sešas atvases. Saimniecība ir izveidota 1992. gadā, bet saimniekot Aldis Strods uzsāka pāris gadu vēlāk, kad 1994. gadā pabeidza Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu. Neklātienē uzsāka arī ekonomikas studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bet nepabeidza. Inesei ir pedagoģiskā izglītība, bet tagad abi visas pūles velta gan bērnu audzināšanai, gan savai saimniecībai. Būtu jāražo vairāk piena, jāpelna vairāk, bet, kā atzina saimnieks, ir divas lielas problēmas – iepirkuma cenu kritums un iekļaušanās kvotu griestos.
Ja jau piena ražošanā viss būtu tāpat kā pagājušā gada sākumā, nevienam nebūtu iebildumu, būtu tikai jāstrādā. Tagad ir tā – esi uzcēlis fermu – uzņēmies arī saistības, jo bankai kredīts ir jāatmaksā, taču katrs rēķinājās ar normālām piena iepirkuma cenām, nevis krīzes cenām.
Kad apskatījām ZS "Laduži" govju fermu, Aldis Strods sacīja:
– Nu jau vairs lopu novietne jauna neskaitās. Fermu projektēt un celt sākām, kad piensaimniecībā viss gāja uz augšu, taču tad sākās 2009. gada krīze piensaimniecībā. – Tolaik vispār – izslaukumu nebija, bija problēmas ar kvalitatīvas barības sagādi, piena iepirkuma cenas – kritiskas, bet jāsāk atmaksāt kredītu bankai. Nebija viegli, tomēr visām grūtībām tikām pāri, – atceras Aldis Strods. Viņš savulaik iesācis saimniekot ar 8 hektāriem zemes, tagad kopā ar nomāto zemi ir vairāki simti. Tolaik fermas vietā bija pliks lauks, koku rinda. Par nodarbošanos ar lopkopību liecinājusi maza kūtiņa pie mājas, piena galds. – Mēs kā jauni un traki, pat dumji sākām laukos celt saimniecību. Sākumā bija trīs govis, tad piecas. Govju ganāmpulku pamazām sākām ieaudzēt paši, piena devējas arī pirkām gan Latvijā, gan no Vācijas un Holandes. Tagad ir pārsvarā melnraibās slaucamās govis, sagādātas nepieciešamās iekārtas, bet ir arī vajadzīgs darbs un zināšanas, kā ar visu tikt galā. Lai arī saimniecībā palīdz strādnieki, sieva Inese ir apguvusi un veic govju pārraudzību, ganāmpulka vadību, kur uzskaita izslaukumus, veselības problēmas, sēklošanu u. c. Aldim pietiek darba saimniecības vadīšanā un, kā pats izsakās, problēmu risināšanā. Kopā ar dēla ģimeni dzīvo arī Alda mamma Valentīna Strode, kas ir strādājusi arī par zootehniķi, viņas zināšanas joprojām noder. Strodu ģimenē jaunākajam bērnam –
Mārai – ir gads, vecākajai meitai Agnesei – 14 gadu, pa vidu – Paula, Kārlis, Emīls, Ilze. Inese prakses laikā ir strādājusi arī bērnudārzā, bet tagad savs bērnu pulciņš prasa gan rūpes, gan uzmanību.
Slauks, kamēr būs barība
ZS "Laduži" modernizētā lopu novietne dod iespēju saimniekot mūsdienīgos apstākļos, ievērojot visas ES standartu prasības. Iekārtota slaukšanas zāle, piena telpa, sagādātas visas nepieciešamās iekārtas, lai ir vieglāk strādāt, palīdz ganāmpulka vadības programma, ir prasībām atbilstīga mēslu krātuve, taču šāda ferma – tās ir arī saistības. Ja esi bankā paņēmis aizņēmumu, tas ir nopietni, vēl jo vairāk tagad, kad piena iepirkuma cena ir kritiski zema. – Atliek vien pašiem rūpēties par zemāku piena ražošanas pašizmaksu. Pienu slaukt kļūst nerentabli, ja pašizmaksa ir augstāka par iepirkuma cenu, – secināja ZS "Laduži" saimnieks, piebilstot, ka viegli nav bijis pārciest arī 2009. gada grūtības piensaimniecībā.
Pēc katra zemākā punkta tomēr ir jānāk pacēlumam. Vai tam saimnieks tic?
– Pagaidām nekas par to neliecina. Kā ir, tā ir. Kamēr sagatavotās barības pietiks, tikmēr slauksim. Taču izskatās, ka būs vēl jāpiepērk klāt. Izbarosim veco barību, izaugs zāle, pļausim un vedīsim govīm klāt. Zemās piena iepirkuma cenas ir liels pārbaudījums, bet kādi tik laiki jau pārdzīvoti. Atbalsts ir ES platībmaksājumi, taču to palielinājums ir pārāk minimāls, – secināja saimnieks.
Izdevīgāk smelt un fasēt ūdeni?
Pēc saimnieka Alda Stroda stāstītā, ZS "Laduži" vairāk nekā gadu sadarbojas ar SIA "Piena partneri" no Jelgavas (pirms tam – ar kooperatīvo sabiedrību "Piena ceļš"). Tas, ka ražotājam ir svarīga iepirkuma cena un nosacījumi, ir katram skaidrs. Piena iepirkuma cenu tagad samazina visiem, klāt neliek, kaut ir ziema. Arī Aldis Strods apstiprināja: – Esmu sapratis, ka situāciju diez vai var paredzēt, ja nenāks kāds risinājums. Mēs jau vides pārvaldē iesniedzām ūdens resursu izmantošanas atļauju. Kad pienu nevienam nevajadzēs, tad sāksim fasēt ūdeni. Ūdeni būs izdevīgāk smelt, nekā ražot pienu. Kāda ir galējā robeža, cik tālu var iet vai neiet? Vieglāk ir vispār nedomāt un saimniekot, kā jau esi to darījis. Ja ir pilns komplekss piena lopkopībā, tad pāriet uz gaļas lopiem nebūtu izdevīgi, jo tad ir jāmaina viss ganāmpulks. Pakāpeniski pāriet neatmaksājas. Kas gan būs citādāk? Gaļai jau arī šobrīd nav cenas, kaut runā, ka pasaulē ir ļaudis, kas badu cieš. Lielajiem ganāmpulkiem barības vajag daudz. ZS "Laduži" savas saimniecības vajadzībām pārsvarā audzē lopbarību – zālājus, kukurūzu, auzas, nedaudz citus graudaugus. Govīm vajadzīga kvalitatīva lopbarība, un tā tiek sagatavota. Varianti jau visādi ir galvā pārcilāti, pat līdz tādai galējībai – pārdot lopus, kredītus nosegt un… neko nedarīt. Lopu kompleksā var bērt graudus, sadzīt tehniku. Vai tā notiks, dzīve rādīs. Kā 90. gados fermas izpostīja, pat nojauca. Jauksim otrreiz? Lauku saimnieki ir sīksti un izturīgi, turēsies līdz pēdējam, kamēr visas rezerves beigsies.
Lieko pienu izdzirdina teļiem
Izvaicāts par to, kā regulē piena daudzumus, lai nepārsniegtu kvotas, ar ko visi piensaimnieki ir iebaidīti, Aldis Strods sacīja: – Govis slauc rītā un vakarā. Govīm nevar dot mazāk ēst, lai neražo tik daudz. Ja barība nav sabalansēta, cieš vielmaiņa. Nevar arī piebremzēt piena izslaukumu, kā var samazināt, piemēram, automašīnas ātrumu. Viss taču atsauksies uz nākamo laktāciju, un govju īpašnieki cer, ka, atceļot kvotu sistēmu, kas mainīsies un uz labo pusi. Nevaram jau paredzēt, kā būs ar kvotas izpildi – var pārsniegt, var nepārsniegt noteikto daudzumu. Piena savācējs ierodas ik pārdienu. Ar pienu, kas saražots par daudz, dzirdinām teliņus, lai vismaz tie aug. Saimniecībā teļi pienu dzer pa 10 litriem dienā katrs. Tagad, kad piens, var pat teikt, jālej laukā, labāk ieguldīt bullīšos un telītēs. Tos pagaidām audzējam sev.