2018. gadā Latvija atzīmēs valsts pastāvēšanas simtgadi. Kultūras ministre Dace Melbārde līdz šim ne vienreiz vien ir uzsvērusi, ka Latvijas simtgades svinībām jābūt tautas svētkiem un iedzīvotājiem aktīvi jāiesaistās simtgades svētku veidošanā, gan daloties ar savām idejām, gan domājot par to, ko paši var dāvināt Latvijai simtgadē.
Kultūras ministre pagājušajā nedēļā, tiekoties ar reģionālo plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, norādīja, ka jau ir sācies intensīvs sagatavošanās darbs valsts simtgadei.
– Pērn sākās aktīvs darbs, un ar Latvijas Nacionālo kultūras padomi esam pārrunājuši iespēju līdz svētku norisei katru gadu atzīmēt ar kādu īpašu notikumu vai arī godināt ievērojamus kultūras darbiniekus. Kā zināms, 2015. gads būs Raiņa un Aspazijas gads, – sacīja Dace Melbārde.
Mērķi skaidri
Kaut arī līdz Latvijas simtgadei daži gadi jāpagaida, ministre norādīja, ka dažādas aktivitātes, kas ļaus labāk sagatavoties svētkiem, jau ir notikušas. Vairāk nekā 500 dalībnieku visā Latvijā piedalījās ideju „prāta vētrā", kad tika apkopoti viedokļi par to, ko cilvēki vēlas valsts simtgadē. Ir bijusi arī diskusija Saeimā, kā arī reģionālās (tostarp mazākumtautību) diskusijas katrā no etnogrāfiskajiem Latvijas novadiem. Diskutēts arī ar nacionālo kultūras institūciju vadītājiem, ekonomiski aktīvajiem jauniešiem, bijušajiem kultūras ministriem, kā arī kultūras centru vadītājiem. Uzklausīts arī vairāku ārpus valsts robežām dzīvojošo tautiešu viedoklis, un ir gūta pieredze no kolēģiem Somijā, kas rīko savas valsts simtgades pasākumus.
– Apkopojot priekšlikumus, esam vienojušies par Latvijas valsts simtgades svinību mērķiem. Daudzveidīgajai svētku programmai jābūt orientētai uz to, ka tā stiprina katrā iedzīvotājā valstiskuma apziņu, kā arī piederību Latvijai – mēs zinām, kādēļ mums ir valsts, un mēs vēlamies, lai tā mums būtu. Svētku programmai jābalstās uz pašorganizēšanos. Cilvēkam nav jāsēž un jāgaida, ka kāds viņa vietā visu noorganizēs un mākslīgi raisīs viņā svētku izjūtu. Caur pašorganizēšanos un tiešu iesaistīšanos pasākumos iedzīvotāji sevi vairāk apzināsies kā daļu Latvijas, un mazāka nozīme būs bieži izskanējušiem pretnostatījumiem „es" un „valsts". Ir ļoti būtiski šo atsvešinātību mazināt un likt saprast, ka katrs esam daļa valsts. Manuprāt, to var panākt tikai šādu pašorganizējošu procesu ceļā, cilvēkiem pašiem piedaloties.
Otrs nozīmīgs mērķis, pie kā ir jāstrādā, saistās ar zināšanām par valsts vēsturi. Jāpieņem fakts, ka liela daļa sabiedrības locekļu skolu ir beiguši padomju laikā, un tas ir iespaidojis zināšanas un pieņēmumus par to, kāda bija Latvija un tās vēsture, kā arī veidojis kopējo pasaules redzējumu. Jāatzīst, ka pēc valstiskuma atjaunošanas ir ļoti pietrūcis padziļinātas Latvijas vēstures izpētes. Joprojām saskaramies ar to, ka zināšanas par dažādiem vēstures periodiem sabiedrībā nav pietiekami dziļas. Ir svarīgi atsvaidzināt daudzus Latvijas vēstures faktus un paraudzīties uz mūsu tautas vēsturi ne kā uz 700 verdzības gadiem, kas dažkārt tiek akcentēts, bet pamanīt, ka dažādos laikos ir bijuši pašorganizēšanās iedīgļi, kas arī noveda pie Latvijas valsts nodibināšanas 20. gadsimta sākumā. Plašākā informatīvajā telpā nereti saskaramies ar propagandu, ka daudzas jaunās valstiņas Austrumeiropā un Centrāleiropā nodibinājās nejaušības un kara izraisīto juku dēļ. Mums ir svarīgi paraudzīties vēsturē un saskatīt, ka Latvijas nācijas un vēlāk valsts nodibināšana bija likumsakarība un tai ir dziļas saknes procesos, kas norisinājās vēl ilgi pirms 1918. gada, – dažus no simtgades mērķiem akcentēja ministre.
Kā vienu no būtiskākajiem mērķiem Dace Melbārde minēja arī izpratnes attīstīšanu par to, ko 21. gadsimtā nozīmē valsts jēdziens.
– Diskusijas par to ļoti veiksmīgi aizsākās laikā, kad Saeimā tika spriests par Satversmes preambulas tekstu. Tas parādīja, ka ir daudzas konceptuālas, terminoloģiskas lietas, kas nav pietiekami plaši sabiedrības izprastas. Piemēram, termins „nacionālisms". Cik plaši tas tiek sabiedrībā interpretēts un kā uz to vajadzētu lūkoties 21. gadsimtā? Kā nacionālisms vispār attīstījies? Šie ir svarīgi jautājumi, uz kuriem svētku kontekstā varētu meklēt atbildes, jo bieži vien par nacionālismu bailīgi tiek runāts vien kontekstā ar pagājušā gadsimta nacionālsociālismu. Mūsuprāt, jautājumi, kā, piemēram, kas ir latvietība, ko nozīmē būt nacionālai valstij situācijā, kad ir daudz jauktu ģimeņu un sabiedrības struktūra mainās, ir būtiski. Tikpat nozīmīgi un aktuāli ir jautājumi, kuri saistīti ar nacionālo identitāti. Latvijas simtgade ir labs ietvars, kurā uzdot šos jautājumus, kā arī meklēt uz tiem atbildes, – to, ka, sagaidot Latvijas simtgadi, sabiedrībai būtu jāmēģina saprast, kas mēs esam un uz kurieni ejam, norādīja ministre.
Liecība nākamajām paaudzēm
Svētku kontekstā būs svarīgi ne tikai sarīkotie pasākumi, bet arī paliekošu vērtību radīšana.
– Katrs laikmets aiz sevis atstāj paliekošas vērtības. Arī mums būtu ne tikai jāpriecājas par senču radīto un mantojumā saņemto, bet pašiem jārada paliekošas vērtības, kas nākamajām paaudzēm liecinās par šo laikmetu, tā cilvēkiem. Atzīmējot valsts simtgadi, varam radīt jaunas Latvijas vērtības, simbolus, ar kuriem saistīsies šis laiks. Pašlaik ir viens šāds simbols – Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka, taču vai taps vēl kāds? Kas būs šie simboli un vērtības dažādos novados? Cēsu koncertzāle? Rotko centrs? Kas cits? Šīm obligāti nav jābūt materiālajām vērtībām, kā, piemēram, piemineklim vai kādam citam kultūrvides objektam. Tikpat labi mantojums, ko atstājam nākamajām paaudzēm, var būt arī nemateriāla kultūras vai cita vērtība. Šie ir jautājumi, uz kuriem atbildes rosinām meklēt pašas pašvaldības, jo nevēlamies, ka simtgades programma tiktu tikai no valsts institūciju puses sagatavota un nosūtīta visiem novadiem zināšanai – varat piedalīties vai nepiedalīties. Būtiski, lai sagatavošanās svētkiem un svētku norise notiktu visā Latvijā. Lai iesaistīts ir katrs novads, apdzīvota vieta. Lielākā slodze būs kultūras institūcijām un skolām, kuru pārklājums reģionos ir ļoti plašs. Ceram, ka tieši pašvaldībās strādājošie kultūras un izglītības darbinieki uzņemsies iniciatīvu un būs svētku satura veidotāji, – piebilda Dace Melbārde.
Pašvaldības ierosinājumam var izmantot pērn izveidoto kultūras mantojuma attīstības ceļu karti, kurā shematiski iezīmēti dažādi tematiski virzieni, kurus ieteikusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Daļa bijušā Madonas rajona novadu šajā kartē iekļauti Gaismas ceļā.
Svētku piecgade
Pieskaroties jautājumam par svētku programmas veidošanu, ministre atzina, ka organizatori ir sapratuši, ka ar vienu gadu būs par maz, tādēļ programma attieksies uz pieciem gadiem.
– 2017. gads būs sagatavošanās gads, savukārt 2019. un 2020. gads arī iezīmēsies ar vairākiem mūsu valstij nozīmīgiem notikumiem, kas svinēs savu simtgadi. Tās ir brīvības cīņas, kuru laikā tika nosargāta nesen proklamētā valsts, kā arī valsts teritorija apvienota vienā veselumā. Arī 2021. gads būs nozīmīgs, jo tajā atzīmēs notikumus, kas saistīti ar Latvijas Satversmi un citiem konstitucionālajiem jautājumiem. Tādēļ svētkus skatīsim piecu gadu griezumā. Ministrija arī nevēlas, ka svētku programma būtu tikai nacionālā līmenī. Programma būs starptautiska, kā arī lielu vērību veltīsim virtuālajai dimensijai, jo, kā zināms, mūsdienās cilvēki lielu daļu savas dzīves pavada digitālā vidē. Līdztekus tam svarīga būs arī dažādu kopienu, kā arī bērnu un jauniešu iesaistīšana svētku norisē un pasākumu rīkošanā. Reaģējot uz daudzu cilvēku viedokļiem, ir nolemts svētku programmā sabalansēti pievērsties pagātnes, tagadnes un nākotnes jautājumiem. Svētki nav jāsvin, tikai raugoties pagātnē un atminoties senus notikumus. Atminoties vēsturi, ir būtiski izdarīt secinājumus, kas ļauj veidot labāku Latvijas nākotni. Būtiski, ka programma būs atvērta, ar integrētu pieeju. Tas nozīmē, ka svētku programma nebūs tikai kultūrā balstīta, bet gan katra nozare varēs nākt ar savu piedāvājumu. Runājot par finansējumu – tiek plānoti dažādi tā avoti. Vēlamies iekustināt publisko –
privāto partnerību, kā arī attīstīt mecenātisma tradīcijas Latvijā, –
pastāstīja Dace Melbārde.