Sen zināms, ka Sarkaņu pagastā kultūras dzīve kūsā un netrūkst aktīvu, talantīgu iedzīvotāju. Arī jaunā māmiņa JUTA FIĻIPOVIČA, kas ar ģimeni, meitiņai piedzimstot, no Īrijas pārcēlusies atpakaļ uz dzimto pusi Sarkaņos, uzsver, ka nedrīkst visu laiku sēdēt mājās – ir jāiziet cilvēkos un jādarbojas.
Tā nu kopš pagājušā gada Juta Sarkaņu bibliotēkā apmeklē rokdarbu pulciņu, kur Vandas Podiņas vadībā vietējās rokdarbnieces iemēģina jaunas prasmes un uzzina par interesantām tehnikām. Kamēr mamma čakli strādā, blakus rotaļājas meitiņa Kira.
– Bibliotekāre Irēna Bačuka jau sen mani bija aicinājusi uz rokdarbu pulciņu, un sapratu, ka tiešām jāatnāk. Sievietēm tomēr vajag iziet no mājas, apmainīties ar domām, idejām. Kādu laiku mājās dzīvoju tikai ar meitiņu, tāpēc ir labi, ka mums abām ir, kur izrauties, – vērtē Juta Fiļipoviča.
Viņa atceras, ka bērnības obligātie rokdarbi ne sevišķi patikuši, īstenībā ar šo hobiju viņa aizrāvusies salīdzinoši nesen. Juta pastāsta:
– Iepriekš ar vīru Maksimu dzīvojām Īrijā, kur aizrāvos ar adīšanu, jo bija vairāk brīvā laika. Nesēdēsi taču visu laiku pie televizora! Internetā ieraudzīju mežģīņu lakatu un par visām varītēm man arī vajadzēja tādu pamēģināt. Sākumā jau nesanāca, pirmo lakatu nevienam nerādīju. Bija gan asaras, gan metu adīkli pret sienu un domāju, ka nekad vairs neadīšu. Bet pamazām tā lieta aizgāja. Tad jau parādījās azarts – pamēģināt arvien sarežģītākus rakstus, no labākas dzijas. Internets tagad ir pilns ar rakstiem, tā kā ar angļu valodu man nav problēmu, atliek tikai uzmeklēt un adīt.
Smalkais lakats gluži kā mākslas darbs top vidēji divu mēnešu laikā, tam ik dienu ir jāatvēl pāris stundiņu. Draudzenēm, jaunajām māmiņām, tiek noadīti arī zīdaiņu zābaciņi vai izšūts bērna vārdiņš. Tāpat rokdarbu nodarbībās ir aizgūtas dažādas idejas: – Rokdarbu pulciņa vadītājai vienmēr ir kas interesants parādāms –
kas no tā vairāk aizrauj, to arī mājās paturpinu. Piemēram, iemācījāmies izvērt paklājiņus uz riteņa. Tad nu viss, kas mājās bija vecs vai nonēsāts, ir otrreiz izmantots, izgatavojot skaistus paklājiņus. Tāpat mēdzu eksperimentēt arī ar pērlīšu rotām. Tagad jau visi kaut ko dara. Kad bija nauda, cilvēki bija slinkāki, bet šobrīd – visu ko tomēr mākam un varam paši izdarīt, izgatavot.
Pārsvarā darbiņi jau ir atdāvināti tālāk; jautāta, vai kaut kas top arī pārdošanai tirdziņos, Juta atbild:
– Lai piedalītos tirdziņos, vajadzētu strādāt uz apjomu. Kad sāc darīt kā biznesam, man šķiet, mazliet zūd patika pret to nodarbošanos. Uzreiz ir ierobežojumi, termiņi, cita cilvēka vēlmes. Kamēr varu darīt, ko vēlos, vismaz man tas sagādā lielāku prieku.
Nodoties rokdarbiem Jutai, saprotams, vairāk sanāk tieši ziemā, jo vasaras sezonā lielāko daļu laika prasa dārza, lauku darbi un saimniekošana mājās.
– Kad pieteicās mazā, sapratām, ka gribam atpakaļ uz Latviju. Nopirkām māju, un tagad visas galvenās rūpes ir par to. Vīrs gan ir no Mārcienas, man Sarkaņu pusē tā dzīvošana iepriekš visu laiku bijusi, tāpēc izvēlējāmies pārvākties šurp. Cenšamies pieturēties pie ekoloģiskās saimniekošanas, kur ir tik daudz, ko eksperimentēt. Izmēģināt dažādas dabiskās mēslošanas vai kaitēkļu apkarošanas metodes. Dārzs jau ir bijis visu mūžu, un no bērnības šos darbus pieprotu un daru. Jo sevišķi man patīk tas, ka zemē ieliec kaut ko mazu un var izaugt kaut kas milzīgs. Katru gadu ir kāds eksperimenta dārzenis vai augs, ko cenšos izaudzēt. Iepriekšējos gados tie bija puravi, selerijas, baklažāni, vienu gadu audzēju arbūzus. Tie, kas siltumnīcā auga, bija forši, bet tajā vasarā nebija tik daudz saules, tāpēc īsti līdz galam nesanāca. Tādi paskābi – toties savi, – uzsver Juta Fiļipoviča.
Viņa atzīst, ka laukos, protams, nav viegli un ir jāpacīnās; arī šobrīd sieviete ir bez darba, bet apņēmības pilna ja ne uzreiz atrast darbiņu, tad vismaz nesēdēt, rokas klēpī salikušai. Juta piebilst: – Mūsu galvenais apsvērums no Īrijas pārvākties atpakaļ uz Latviju bija, lai bērns var mācīties skolā latviešu valodā, lai apkārt būtu tīra vide. Protams, laukos ir mazāk iespēju izplest spārnus, bet svarīgākais, ka paši sevi varam nodrošināt ar tīru un dabisku pārtiku, arī atkritumus šķirojam. Izturamies pret šiem jautājumiem apzinīgi, lai vērtības un apkārtējo vidi paši arī radītu, ne tikai patērētu.
Dzīves uztverē un interesēs Jutai lielākais domubiedrs ir vīrs Maksims. Abiem patīk kultūras pasākumi, koncerti, jo sevišķi klasiskā mūzika. Drīzumā viņi brauks baudīt operu uz galvaspilsētu. Savukārt Juta reizi pa reizei mēdz arī rakstīt dzeju: – To gan nekur pārāk nepublicēju, jo rakstu
nevis par skaisto, bet gan neglīto, kas ir cilvēkos. Mēs neviens neesam bez melnumiem. Tāpat ikkatram ir nepieciešama sava veida terapija, kā norakstīt nost ikdienas sliktumus, un man tā ir dzeja.
AGRA VECKALNIŅA foto