Cesvaines pilsētā daudzdzīvokļu māju apsaimniekošana joprojām ir pašu iedzīvotāju ziņā. SIA „Cesvaines komunālie pakalpojumi" apsaimnieko tikai pašvaldībai piederošās ēkas.
Savulaik dzīvokļi daudzdzīvokļu mājās Cesvainē tika izpirkti par pajām, nevis privatizēti par sertifikātiem, un tas atstājis iespaidu arī uz ēku turpmāko apsaimniekošanu. Kā skaidro SIA „Cesvaines komunālie pakalpojumi" valdes locekle Ināra Puķīte, pirmajos gados pēc dzīvokļu izpirkšanas un īpašumtiesību nostiprināšanas Zemesgrāmatā ideja par māju nodošanu pašvaldības uzņēmuma apsaimniekošanā esot virmojusi, bet iedzīvotāji vēl nebija gatavi kādam papildus maksāt par apsaimniekošanu un veidot uzkrājumus.
– Apsaimniekot vienu māju uzņēmumam nav izdevīgi, ir vajadzīgas vismaz vairākas, lai tas nenestu zaudējumus, jo jāuztur darbaspēks, jāiegādājas iekārtas, aprīkojums utt., lai mājās varētu veikt nepieciešamo remontu, bet iedzīvotājiem vienoties par kaut ko tādu ir ļoti grūti, – atzīst Ināra Puķīte.
Viņa uzsver, ka attiecībā uz remonta veikšanu koplietošanas telpās pieeja katrā mājā ir atšķirīga. Pieredze ir dažāda, un tā ir atkarīga no iedzīvotāju iniciatīvas. Ir mājas, kur tiek veidoti nelieli uzkrājumi, vai arī dzīvokļu īpašnieki vienojas par maksu konkrētu darbu veikšanai, un tad visi var uzskatāmi pārliecināties, kur un kā nauda tiek izlietota.
Vaicāta, kā šādā situācijā, kad mājām nav apsaimniekotāja, tiek veikti norēķini par patērēto ūdeni un vai iedzīvotājiem arī Cesvainē ir jāmaksā starpība starp fiksēto kopējo patēriņu pēc mājas ievada mērītāja rādījumiem un summāro patēriņu pēc dzīvokļu skaitītāju rādījumiem, viņa atklāj, ka arī cesvainieši maksā par visu mājā patērēto ūdeni.
– Saskaņā ar MK noteikumiem starpību sadalām uz dzīvokļu skaitu, bet, ja kādas mājas iedzīvotāji sapulcē ir pieņēmuši lēmumu to sadalīt pēc citiem kritērijiem, tad starpība tiek sadalīta atbilstoši sapulces lēmumam. Mēs sagatavojam informāciju par dzīvokļos deklarēto ūdens patēriņu, vai visi to ir izdarījuši un kāda ir starpība, un par to informējam mājas vecākos. Tajās mājās, kurās tiek piestrādāts pie tā, lai iedzīvotāji maksimāli precīzi deklarētu ūdens patēriņu, kā arī tiek sekots, lai nebūtu ūdens noplūdes pagrabā, patēriņš sakrīt vai starpība ir minimāla, it sevišķi tajās ēkās, kur ūdens skaitītāja rādījums pie ievada tiek nolasīts kopā ar mājas pārstāvi, kurš pēc tam pārliecinās arī par to, cik precīzi iedzīvotāji ir deklarējuši ūdens patēriņu dzīvokļos. Tādās mājās, kur šim jautājumam pieiet šādi, domstarpību nav. Mazliet citāda situācija ir tajās mājās, kur iedzīvotāji par ūdens patēriņu uzņēmumam paziņo telefoniski un nav mājas pārstāvja, kurš tālāk sekotu šim procesam, tad ūdens patēriņa starpība ir līdz 300-400 litriem uz katru dzīvokli, – situāciju raksturo Ināra Puķīte.
Līdzīgi kā Madonā, arī Cesvainē pēc ūdens patēriņa rādījumu saņemšanas tiek izrakstīts rēķins katram dzīvokļa īpašniekam. Ja rādījumi nav nodoti, vērā tiek ņemts vidējais ūdens patēriņš beidzamajos trijos mēnešos.
Vaicāta, kādas prasības tiek izvirzītas attiecībā uz skaitītāju verificēšanu dzīvokļos, pašvaldības uzņēmuma vadītāja informē, ka to izlemj paši iedzīvotāji, bet mērītāji pie mājas ievada, kā to paredz likumdošana, gan tiek verificēti reizi četros gados. Piemēram, pagājušajā gadā uzņēmums nomainīja ūdens mērītājus uz ievadiem visās mājās.
– Es nedomāju, ka tas, vai dzīvokļos skaitītāji tiek verificēti ik pēc četriem gadiem, tik ļoti ietekmē ūdens patēriņa starpību. Vairāk tas ir atkarīgs no tā, cik precīzi patēriņš tiek deklarēts un vai visi to līdz noteiktajam 27. datumam katru mēnesi izdara. Turklāt visi jau vienā dienā rādījumus nenolasa, dzīvokļu īpašnieki rīkojas dažādi. Vieni patēriņu deklarē pat trīs ciparus aiz komata, citi – divus, un ir arī tādi, kas paziņo pilnus kubus, bet daži par to, ka jādeklarē ūdens patēriņš, atceras tikai 1. datumā vai vispār aizmirst to izdarīt. Tad, protams, no starpības ir grūti izvairīties, – akcentē Ināra Puķīte.
Bet kā ir ar ūdens patēriņu, vai tas pēc skaitītāju uzstādīšanas dzīvokļos ir samazinājies?
– Tad, kad dzīvokļos skaitītāju vēl nebija, iedzīvotāji maksāja pēc noteiktās normas. Lai to noteiktu, divās mājās pie ievada uzstādījām mērītājus un, vadoties pēc patēriņa šajās mājās, to noteicām diezgan reālu – vidēji 3,5 kubikmetrus uz katru iedzīvotāju, nevis 15 kubikmetru, kā savulaik pieļāva normatīvie akti. Tas tika darīts arī tāpēc, lai, izstrādājot un īstenojot ūdenssaimniecības attīstības projektus, neparādītos nepamatoti liels ūdens patēriņš, kas vēlāk varētu radīt problēmas, ja izmaksas netiktu aprēķinātas atbilstoši reālajam ūdens patēriņam. Jau tāpat ūdens patēriņš ir samazinājies līdz aptuveni 2 kubikmetriem, jo, kamēr dzīvokļos nebija skaitītāju, cilvēki ūdeni tērēja brīvāk, turpretī tagad katrs pie tā piedomā, bez vajadzības to netērē un skatās, lai netecētu krāni, – piebilst Ināra Puķīte.
AGRA VECKALNIŅA foto