"Izskanot Adventa laikam…" bija pirmie vārdi, kas ienāca prātā, lai sāktu šīs pārdomas, taču tūlīt pat tie bija jādiskvalificē, jo Adventa laiks taču nav skanēšanas, bet apklušanas, rimšanās laiks, kura uzdevums ir sagatavot gan mūsu sirdis, gan prātus Dieva Vārdam, kas atskanēs klusumā.
Varētu teikt, ka mēs iegājām tuksnesī, tālāk no pilsētas gaismām, lai atkal ieraudzītu zvaigznes "lielas kā kartupeļus". Vai tad daudzkrāsaino LED virteņu margošana mūsu acu priekšā neliek majestātiskajām zvaigznēm izskatīties kā garlaicīgi blāviem, sīkiem punktiņiem? Tāpēc mēs atstājām dažus šīs pasaules "brīnumus", lai ļautu sevi izbrīnīt, pārsteigt tik ļoti neparastajiem Kristus dzimšanas notikumiem.
Ir viegli pierast pie Dieva cilvēktapšanas atceres – kārtējie Ziemassvētki, kārtējās aktivitātes. Bet tiem, kuri bija šo notikumu dalībnieki, kuri bija iesaistīti tajos tad, kad tie norisinājās, tā bija apbrīnu izraisoša pieredze; tā mainīja pasauli uz visiem laikiem. Kamēr apkārt notika visas šīs lietas – eņģeļi vadīja ganus, zvaigzne – varenus Austrumu gudros un necilā stallī kāds dzīvnieks turpat blakus košļāja izkaltušu zāli -, Marija uz brīdi nopauzēja apbrīnā. Kā Evaņģēlijā sacīts, viņa paturēja prātā visas šīs lietas, tās pārdomādama savā sirdī (Lk 2, 19). Marija klusēja, lai apbrīnotu.
Ebreju Bībelē ir noslēpumains un brīnišķīgs vārds – sela. Un neviens nezina, ko tas īsti nozīmē, pat ja Psalmu grāmatā vien tas sastopams veselu 71 reizi. Mūsu labākais minējums būtu, ka sela ir muzikāla norāde nopauzēt, apstāties, pārdomāt dzirdēto un sagatavoties tam, kas sekos. Tā ir Bībeles prasība – rimties, lai atbrīvotu, sagatavotu telpu brīnumam. Sela. Apstāties, lai apbrīnotu. Marija noglabā visus šos neparastos notikumus un brīnišķīgos vārdus dziļi savā sirdī, lai varētu turpināt pie tiem pakavēties, tos apcerēt, tos pārdomāt. Un tad – dzīvot savu dzīvi apbrīnas attieksmē.
Daudziem ir palikusi atmiņā pirms 30 gadiem Mirdzas Zīveres un Imanta Vanzoviča izpildītā Zigmara Liepiņa "Dziesma par brīnumiem" no izrādes "Punktiņa un Antons":
"Bet ko gan līdz, ja tev ir viss
tik briesmīgi pa īstam,
ka īstenojot visu tā
jau neīsti mēs klīstam.
Tu, kas gribi cīnīties,
neaizmirsti brīnīties.
Laiku laiki mīlēs tos,
brīnumus kas īstenos…
Ja pamati vien pamati,
drīz māja neturēsies.
Un sējējam, kas tikai sēj,
drīz tikai smiltis sēsies…
Tu, kas gribi cīnīties,
neaizmirsti brīnīties…"
Kad mēs tuvojamies Kristus Dzimšanas svētkiem, ko Tavā gadījumā varētu nozīmēt dzīvot apbrīnas attieksmē? Kad pēdējo reizi Tu apstājies, norimies uz mirkli, lai ļautu Dieva cilvēktapšanai Tevi izbrīnīt? Varbūt Dievs šodien čukst sela Tavai dvēselei? Vai Tu izbrīvēsi laiku, lai apstātos? Vai Tu apstāsies, lai brīnītos? Vai varbūt kaut kur pa ceļam Tu esi pazaudējis/-usi ticību brīnišķīgam, brīnumainam Dievam? Iespējams, ka Tu pat vairs nesagaidi no Dieva, ka Viņš šajā pasaulē darbotos apbrīnojamos veidos. Bet varbūt tieši šodien Viņš Tev atgādina, ka Viņš ir Dievs, kas uzklausa lūgšanas, salauž ikdienas rutīnu un ir gatavs veikt neiespējamo Tavā labā. Šogad mana lūgšana Dievam ir, lai šajos svētkos Dievs Tevi pārsteigtu un Tu nekad nebeigtu brīnīties…
AGRA VECKALNIŅA foto