Kaut mūsdienās Ziemassvētkus atzīmējam, pieturoties pie modernākām, no ārzemēm ienākušām paražām, mūsu senči ziemas saulgriežus sagaidīja ar iešanu čigānos, bluķa vilkšanu, zīlēšanu, rotaļām u. c. Sarkaņu folkloras kopa „Libe" 21. decembrī klātesošajiem ierādīja, kā ziemas saulgriežus svinēt pēc sentēvu tradīcijām.
Madara Grudule ikdienā strādā Rīgā, ir AS „Lauku Avīze" mārketinga speciāliste, taču ar „vienu kāju" ir savā dzimtajā Madonas pusē un vada Sarkaņu folkloras kopu „Libe". Tā pēc iedzīvotāju iniciatīvas izveidojusies pirms pusotra gada. – Darbošanos iesākām 11 cilvēku sastāvā, bet laika gaitā 6 ir nākuši klāt, un tagad mēs esam 17. Tas, ka vietējie paši gribēja šādu folkloras kopu, tomēr nozīmē, ka latviešu folklora, kas padomju laikos bija aizliegta, pamazām atdzimst. Nāk klāt un par latvisko dzīvesziņu arvien vairāk ieinteresējas arī vietējie iedzīvotāji, pasākumos ir vairāk apmeklētāju. Tātad viņi to pamana, latviskās tradīcijas viņus interesē, – vērtē Madara Grudule. Folkloras kopa kopīgi svin gadskārtu svētkus, piemēram, iepriekš bijusi Mārtiņdiena, nupat nosvinēti Ziemassvētki, bet pēc tam būs Meteņi. Madara turpina: – Mēs jau arī tikai mācāmies, un šis mums bija tikai trešais tāds lielākais pasākums. Tomēr pagājušajā gadā izcīnījām ceļazīmi uz festivālu „Baltica", kas, manuprāt, ir ļoti labi jaunai folkloras kopai. Svarīgākais, ka to, ko nodarbībās samācāmies, ieviešam arī mājās un svētkos cenšamies piekopt vismaz pa kādai latviskai tradīcijai.
Domājams, vispopulārākā ziemas saulgriežu tradīcija ir bluķa vilkšana un dedzināšana. Tā arī Sarkaņos ikviens klātesošais varēja ar cirvi bluķītī iecirst visas šā gada kļūdas un bēdas. Pēc tam bluķis jāvelk līdzi gājienā, ko pavada dziesmas un trokšņošana, lai aizbaidītu ļaunos garus, un visbeidzot – jāsadedzina, lai sadegtu arī visas pērnā gada neveiksmes, sliktās domas un darbi.
Uz ziemas saulgriežiem ļaudis arī tērpās maskās, piemēram, izplatītākā senlatviešu ķekatnieku maska bija lāča maska, jo tas ar savu rūkšanu var aizbaidīt visus ļaunos garus. Lācim līdzi noteikti bija arī tā dīdītājs; pārējie tērpās buka, nāves, dzērves, siena gubas, lapsas un citās maskās.
Dažas no senlatviešu tradīcijām ir „izdzīvojušas" arī līdz mūsu dienām, vien laika gaitā, iespējams, mazliet interpretētas. Piemēram, Ziemassvētkiem gatavojoties, tīrīja un uzkopa māju, ko pēc tam pušķoja. Sevišķi populāra bija puzuru veidošana. Uzskata, ka daudzskaldņa formas dēļ tie lieliski attīra telpu no nevēlamām enerģijām. Mājās ienesa arī eglīti, kas vēsturiski simbolizē dzīvību.
Ziemassvētku vakarā izplatīta bija arī nākotnes zīlēšana, kas bija vēl viens veids cīņai ar ļaunajiem gariem un veiksmes piesaistīšanai. Sevišķi ar zīlēšanu aizrāvās neprecētās meitas. – Neprecētā meita, lai uzzinātu, vai nākamajā gadā būs precinieks, skaita, cik zirņu saujā pagrābusi. Ja skaitlis ir nepāra, puiša nebūs, bet, ja pāra – būs pārī, – atklāja „čigāniete".
Precinieku varēja mēģināt ieraudzīt, atmuguriski pieejot pie krāsns un caur kājstarpi tajā raugoties. Arī Ziemassvētku naktī izslaukot istabu, uz saslaucītajiem gružiem apsēstoties un sukājot matus, varot ieraudzīt savu izredzēto nākam. Tāpat senlatviešiem, ne tikai neprecētām meitām, bijusi svarīga nākotne, jo sevišķi – laba raža. Tāpēc, lai govis nebizotu un tās nekostu knišļi, lopiņu muguras Ziemassvētku vakarā vajagot parīvēt ar ledus gabaliņu. Ja grib pie lielas naudas tikt, vajagot ņemt melnu kaķi un ar to klēpī apiet apkārt baznīcai. Visi senlatvieši zīmēja baltu krustu uz durvīm, lai mošķi un ļaunie gari netiek mājā.
Noteikti katrā mājā lielākā vai mazākā mērā pieturas pie tradīcijas bagātīgi klāt Ziemassvētku galdu, un tiek uzskatīts, ka vajag pasniegt 9 ēdienus laimes piesaistīšanai. Obligāti bija zirņi, pupas, cūkas šņukurs, putraimdesas, vistas cepetis, štovēti kāposti, sautēti kāļi un burkāni, krāsnī cepti kartupeļi, pīrāgi un apaļi rauši, kas simbolizēja sauli. Svētību nākamajam gadam sola maize, sāls un uguns, kam jāatrodas uz galda, turklāt mielastu nedrīkst novākt visu Ziemassvētku nakti, lai nākamo gadu dzīvotu pārticībā.
Madara Grudule dalās savā Ziemassvētku ēdienkartē: – Izvāra miežu putru, pievieno štovētus kāpostus. Tradīcijas prasītu likt klāt pīli vai zosi, kas ir mazliet par dārgu, tad nu vienkārši pievienoju Alkšņu desiņas. Mēli var norīt! Pat draugs, kas atzīst mūsdienīgākus ēdienus, to labprāt ēd. Sākotnēji tas vairāk bijis ēdiens uz Mārtiņdienu, bet pati to gatavoju arī uz Ziemassvētkiem. Savukārt saldajā ēdienā var karamelizēt ābolus krāsnī. Latviešiem jau tie ēdieni bija vienkārši, bet arī mūsdienās tiem var rast savu interpretāciju un vietu uz svētku galda.
AGRA VECKALNIŅA foto