Pērnā gada novembrī Jaunkalsnavas meža zaru kaudzē tika atrasti seši nelaimīgi un nosaluši kucēni, kurus kāds bija atstājis uz plikas zemes, nolemjot skarbam liktenim. Sunīšiem veicās tikt laikā atrastiem, izmitinātiem siltumā, pabarotiem un atkoptiem – tā pamazām cits pēc cita viņi devās uz mājām.
Kad gads jau apkārt, vēlējāmies uzzināt, kā tālāk risinājušies „meža kucēnu" likteņi. Izrādās, pēdējie tika adoptēti divi brālīši – sākumā Lācis, pēc kāda laiciņa uz tām pašām mājām arī Renno. Tomēr Renno, kas krietni ilgāk bija nodzīvojis patversmē bez sava mīloša saimnieka nedalītas uzmanības, jaunajās mājās, kur jau saimniekoja brālis Lācis, neiedzīvojās un nesapratās.
– Kad vecumā no dzīves aizgāja mūsu iepriekšējais sargs un draugs, nolēmām paņemt sunīti no patversmes un izvēlējāmies Lāci. Tolaik mājās vēl dzīvoja arī saimnieces mazā mīlule sunīte Džīna, tāpēc, lai gan būtu vēlējušies, Renno vienlaikus ar Lāci paņemt nevarējām. Kad arī Džīna savā cienījamajā vecumā devās uz labākiem medību laukiem, izlēmām, ka nu būtu laiks no patversmes pārvest brālīti Renno. Diemžēl mūsu sētā viņš neiedzīvojās, tādēļ bija vien jāved atpakaļ uz pagaidu mājām. Tur, protams, sunīšiem ir labi, bet savas mājas tas neatsver, tāpēc uzskatām, ka visiem mīluļiem būtu jābūt savām ģimenēm, – pauž Lāča saimnieki Juris Bārbals un Silvija Smilga.
Tā nu pēc iepriekšējo mīluļu nāves Jurim un Silvijai bijusi iespēja palīdzēt vismaz vienam šādam dzīves pabērnam. Lai gan reizēm jūtama Lāča piesardzība no svešākiem, kas varētu liecināt par viņa dzīves pirmo mēnešu atstāto iespaidu, „Piekaļņu" mājās suņu puisis saimnieko godam un ir iejuties. Lācis visvairāk ir pieķēries saimniekam Jurim, dodas viņam līdzi lauku darbos. Ikdienā Juris strādā cehā „Holzwerke Lubāna", taču mājās pašu vajadzībām nodarbojas ar cūkkopību.
– Suns mums bija nepieciešams ne vien kā ģimenes draugs, bet arī kā sargs un saimniekotājs. Tā kā kundze nodarbojas ar putnkopību, bieži viesi ir arī mazie dzīvnieciņi, seski un caunas, kas jāpatrenkā. Tāpēc Lācis dzīvo savā vaļā un sargā teritoriju. Mājās iekšā arī iet – jānoslauka tik kājas un var gulēt uz paklāja. Kā dīvāns viņam bija atvēlēts bijušais mašīnas sēdeklis verandiņā, bet tas pārāk iepatikās un tika „likvidēts", lai redzētu, kas iekšā, – nosmej Juris.
Pret citām mantām Lācis ir kārtīgs un apzinīgs. Apavus neaiztiek – paklausīgi nograuza tikai rotaļām atvēlētu vecu tupeli. Patīk arī pagalmā ķerstīt bumbu, savukārt, kad vasarā ticis nokults lauks, tad vai pusi dienas tur dzīvojies, trencot peles un vārnas. Juris Bārbals piebilst: – Šeit jau Lācim ir daudz teritorijas, ko apsaimniekot un izskrieties. Labi, ka uz ceļa tā neskrien. Kad pastniece vai kāds svešāks sētā nāk, tad arī nav izteikti agresīvs, bet gan pieiet, piebiksta ar degunu un pārbauda.
Dzīvošana te mīļa un saticīga; Lācis labi sadzīvo un draudzējas arī ar divām peļu medniecēm: – Lācis tikai piebaksta kaķenēm ar degunu un aicina uz rotaļām. Nākotnei mums ir doma arī par sunīti meitenīti, lai Lācim kompānija un jautrāka dzīvošana.
AGRA VECKALNIŅA foto