Ieskatoties „Stariņa" dzejas lappusītē, iekrīt acīs Dzidras Bogatirevas dzeja. Mūsu ģimenei ļoti patīk šīs dzejnieces darbi. Patīk arī, ka viņas dzeja tiek izteikta tik mīļās, saprotamās, pierastās četrrindēs.
Tas ir tik jauki, nav jau viss vecais, labais jāpārmodernizē un dzeja jāpārvērš stabiņu runā.
Vienmēr apbrīnoju, kur viņa ņem tik burvīgus vārdus. Ar kādām acīm skatās šajā plikajā, reālajā pasaulē, ka redz tik daudz skaistuma.
„Ne jau visu var pateikt ar vārdiem,
Nevar izmērot, sirds ko spēj dot.
Vai gan brīnums, ja kādam no gadiem
Baltas ievas pie cepures zied."
(Dz. Bogatireva)
Viņas dzejoļi sasilda dienu, sirdi un dvēseli. Tikai ļoti, ļoti gribas par šo jauko dzejnieci uzzināt kaut ko tuvāk. Nezinu, vai vajadzētu, bet gribas gan. Kur viņa dzīvo, ko dara, kā jūtas, kur rodas brīnišķi vārdi, kas iekrīt lasītāju sirdīs.
Jaunajā gadā vēlam radīt daudz jauku dzeju, satikties katrā „Pieskārienā".
Varbūt Dzidrai Bogatirevai ir doma sakopot dzejoļus un izdot grāmatiņu? Tas būtu jauki. Mēs, lasītāji, gaidīsim mīļus, skaistus vārdus, kā pateikt māk dzejniece
Dz. Bogatireva.
Vēlam viņai veselību, veiksmi un nezaudēt skaisto redzējumu dabā un dzīvē!