Šis ir ceturtais gads, kopš Madonas katoļu draudzes pārstāve Inese Zīle vada svētdienas skolu pirmo klašu bērniem. Ik svētdienu bērni, sākot no 2. līdz 4. klasei, pulcējas Madonas bērnu un jauniešu centra telpās, lai iepazītu ticības pamatpatiesības.
– Brīdī, kad atguvu veselību, nolēmu kalpot Dievam, nevis dzīvot vien savu privāto dzīvi, – kalpošanas izvēli komentē svētdienas skolas skolotāja Inese Zīle.
– Dievs dziedināja manas dvēseles sāpes, izārstēja fizisku slimību, un es sapratu, ka Viņa plāns, mani izārstējot, ir tuvināt Sev. Kad kļuvu vesela, bija skaidrs, ka Dievs var visu – Viņš var mierināt, sadziedēt, iepriecināt, mainīt redzi, dzirdi, sajūtas. Dziedināšanas laikā biju kļuvusi par jaunu radījumu, jo sevi tik tīru pēc intensīvas dzīves pasaulīgajā un daudzajiem slimības gadiem vien atcerējos bērnībā.
Inese uzsver, ka, nostājoties uz kristīga ceļa, prasība ir mīlēt Dievu no visas sirds. „Nereti mēs to aizmirstam, jo gribam mīlēt „bišķiņ". Ja sākumā varenajam Dievam ar to pietiek, vēlāk prasība tiek palielināta, un „bišķiņ" jāpārvērš par absolūtu paļāvību Viņam visās lietās. Ir naudas trūkums; esi saslimis; nav dzīvesbiedra; ir skandāls darbavietā ar kolēģiem; ir nomiris tuvinieks un nevari pārciest sāpes; ir kāds cilvēks, kas tevi pazemo; nevari nopirkt automašīnu – izrādās, viss attiecas uz Dievu. Pat vismazākās lietas ir Viņa pārraudzībā."
Lai paliktu Dieva žēlastībā, ir jāpiepūlas Viņa lietās – arī šo atziņu pēdējos gados Inese ir sapratusi pilnībā. Nevar tikai gaidīt no Dieva, ir jānāk ar darbiem Viņam pretim. – Apzinoties, ka līdz šim piepūlējos vien pasaules lietās, kļuva kauns, – neslēpj skolotāja. – Tad arī sāku kalpot. Tas ir Dieva apsolījums – viss, ko tu darīsi Man, paliks mūžīgi. Un Dievs mani patiešām ir bagātīgi svētījis.
Uz jautājumu, kā notika kalpošanas izvēle par labu svētdienas skolai, Inese atbild: – Pēc profesijas esmu sākumskolas pedagoģe. Izglītība, kā zināms, nenodrošina cilvēka kvalitatīvu realizāciju profesijā, jo svarīgs ir arī aicinājums. Man izglītība atbilst aicinājumam, ko piepildu kopā ar sākumskolas bērniem. Kopš bērns sāk runāt, līdz 4. klases vecumam viņš ir brīvs un atvērts Dieva plūsmai. Tas ir labākais brīdis, kad viņā darboties Svētajam Garam, jo bērns ir tīrs, viņā vēl nav tik daudz grēku un pasaulīgā. Vadīt svētdienas skolu mani uzaicināja priesteris Rihards. Tolaik nebija izdotas grāmatas, priesteris man iedeva materiālu komplektu, no Katehētikas institūta (tagad – Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts. – Aut.) saņēmu programmu, kas mācību gada laikā jāiemāca svētdienas skolas skolēniem, un es sāku. Tā kā esmu pedagoģe, nebija grūti salikt materiālus, izveidot uzskates līdzekļus, izdomāt spēles. Pirmos divus gadus nostrādāju ar pašas veidoto materiālu kopumu. Pārskatīju svētdienas skolu mājas lapas, ņēmu grāmatas no draudzes grāmatu galda un, uzticoties Dievam, izveidoju katehisma pamatu ar krāsainām bildēm. Tajā ir Tēvreize, baušļi, lūgšanas, skaidrojums par to, kas ir Baznīca, Trīsvienība utt. Materiālu parādīju priesterim Rihardam un sāku darboties. Nu jau ir otrais gads, kad izmantoju arī Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta izdoto grāmatu par katehisma tēmām. Izdevumā ir iekļauti apraksti, stāsti, un ļoti interesanta man šķiet darba burtnīca, kā līdz šim darbā ar svētdienas skolas bērniem ļoti pietrūka. Darba burtnīcā bērni var zīmēt, rēķināt, viņiem tas bezgala patīk. Nodarbība notiek brīvas sarunas veidā. Pat ja bērns nav izpildījis mājasdarbu, tikšanās laikā to kopīgi izdarām.
Inese atzīst, ka sākumā viņa juta pārāk lielu atbildību, vai bērns saņems Dieva pieskārienu, vai Svētais Gars ieies bērna dvēselē. „Pirmajā gadā es nedaudz pārcentos. Biju pārāk prasīga, gribēju, lai bērniem tas ir vissvarīgākais. Arī tagad to saku, ka sapratne par Dieva lietām ir svarīgāka par mācīšanos, dejošanu, sportošanu. Ja tās nav, mūžībai durvis ir aizslēgtas. Nevar gribēt laimi uz šīs zemes (un kur nu vēl debesīs), svētību ģimenei, ja nepazīsti Viņu, kas to dod."
Stingrību pirmajā gadā svētdienas skolas skolotāja skaidro ar to, ka nav bijis pilnīgas paļāvības Dievam. „Biju atbildīga visu izdarīt perfekti, mazāk paļāvos uz to, ka Svētais Gars ir klātesošs un bērni visu sapratīs pat no pusvārda."
Nodarbību gaitā skolotāja ir pamanījusi, ka bērniem nereti ir grūti teikt taisnību un nemelot.
– Vispirms viņiem mācu nemelot, jo ikdienā tas notiek bieži, – atzīst Inese. – Ja kāds ko nezina, tā arī sakām. Šodien, piemēram, runājām par Adventa kluso laiku, kad gaidām Ziemassvētkus. Pasaulē šai laikā varam saņemt lielas Dieva žēlastības. Daudzi cilvēki atgriežas tieši Lieldienās vai Ziemassvētku laikā. Cilvēki liecina, ka piedzīvojuši Svētā Gara vilni – tas ir tik spēcīgs, dievišķs laiks. Tāpēc bērniem saku – ja arī nekad jūs neesat lūgušies, dariet to tagad, un jūs piedzīvosit brīnumu, jūs tiksit uzklausīti. Baznīca nav apgrūtinājums, tā ir veldze, avots, paspārne, kur tiek sadziedētas visas brūces. Mēs padzeramies no šī avota un gluži kā vasarā, kad baudām aukstu akas ūdeni, sajūtam, kā mūsos ienāk īstās veldzes spirgtums.
Skolotāja piebilst, ka svētdienas skola ir brīnišķīgs pavediens vai taciņa arī bērnu vecākiem. „Tas ir tikai dabiski – vajadzēt Dievu. Tāpēc jāsper solis pretim, bez atrunām, ka „katram savs ceļš" vai „tad jau redzēs"."
Vēl viens secinājums, ko Inese ir sapratusi, – kristieši arī mūsdienās netiek pieņemti un tiek pat nicināti. – Tikko tu sāc kalpot, visiem liekas, ka tu pārāk piepūlies debesu lietās, – pamato skolotāja. – Nedaudz jau var, bet bieži un daudz – tas apkārtējiem liekas nepieņemami. Bet, ja tu mīli Dievu un cilvēkus, kas ir augstākais bauslis, tu citādi nemaz nevari. Tu saki sev un citiem – jel attopies un meklē Gara ceļu!
AUTORES foto