Otrdien plašsaziņas līdzekļus pāršalca vēsts, ka premjere Laimdota Straujuma valdības sēdē vairākkārt ministriem aizrādījusi, ka vēlas, lai viņi, nevis ministrijas ierēdņi, valdības sēdē prezentētu darba kārtības jautājumus, pretī saņemot atrunu, ka ziņot ir sagatavojies valsts sekretārs vai cits ierēdnis, nevis ministrs pats. Nebūtu slikti, ja arī novadu domēs, izskatot dažādus jautājumus, tos pārsvarā prezentētu nevis pašvaldības izpildvarā strādājošie, bet gan deputāti – komiteju priekšsēdētāji, kā to iepriekšējā Madonas novada domes sasaukumā, piemēram, ne reizi vien darīja izglītības un kultūras jautājumu komitejas priekšsēdētājs Valdis Vucāns.
Otrdien valdības sēdes laikā premjerei vajadzējis arī aizrādīt par troksni un uzteikt brīžus, kad bijis klusums un varējis dzirdēt ziņotāja teikto. Izskatās, ka premjere kļūst drosmīgāka, un gribas ticēt, ka tas ir tikai pirmais solis pareizajā virzienā. Ja jau reiz viņa piekrita atkārtoti veidot valdību, kas vairāk vai mazāk veiksmīgi arī izdevās, ir jāatbrīvojas no nedrošības un jācenšas noturēt savu līniju. Šis ir viņas laiks, kad var izvirzīt augstus mērķus un īstenot tos par spīti visām grūtībām un partiju spiedienam.
Valdības veidošanas procesā gan tādu cerību nebija. Uz žurnālistu jautājumiem potenciālā premjera amata kandidāte pat nespēja pārliecinoši atbildēt, vai viņa vispār vēlas vadīt valdību turpmāk. Vēl vairāk, izskatījās, ka viņa gandrīz vai nevar soli paspert, ja blakus nav 12. Saeimā neievēlētās partijas „Vienotība" priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas, kur nu vēl kaut ko konkrēti apgalvot.
Bet tagad (vismaz man tā šķiet) situācija pamazām mainās. Premjere cenšas iedziļināties arī tādos sarežģītos jautājumos kā skolotāju atalgojums un nesteidzas solīt prasītos miljonus. Tā vietā skaidro savu pozīciju un izvirza prasību vispirms sakārtot sistēmu iekšienē, jo patiešām – cik ilgi vēl valsts piešķirtais finansējums vidēji vienam skolēnam Latvijā būs viens no lielākajiem Eiropā, bet skolotāju atalgojums – viens no zemākajiem?
Izglītības darbinieku arodbiedrības vadība draud ar vēriena ziņā Latvijas vēsturē vēl nepieredzētu skolotāju streiku. Bet vai visi skolotāji uz tiem dodas brīvprātīgi? Stāsta, ka vietējām arodbiedrībām novados „no Rīgas" tiekot sūtīti pat plāni, kādam skaitam ir jāpiedalās protesta akcijās, un neizpildes gadījumā arodbiedrību līderi tiekot pat „audzināti".
Savukārt vairāki skolotāji kuluāru sarunās ir teikuši, ka, ņemot vērā reālo atalgojumu, kas tiek saņemts, uz streiku jau esot kauns braukt.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA