Katrs cimdu pāris ir unikāls, tāpat kā plaukstas dzīves līnija, tāpat kā cilvēka pirkstu nospiedumi. Cimdiņš vispirms top adītājas prātā, tad tiek dota vaļa dzīparu un krāsu izvēlei un pēc tam vien atliek ņemt rokās piecas adāmadatas un radīt brīnumu – jaunu cimdu pāri.
Izcilā adītāja Cimdu Jetiņa reiz ir teikusi: „Man krāsu kamoliņi var būt padsmitos, bet es izvēlos divus, trīs. Viendien izvēlētie ir izraudzīti saulē, citu dienu ēnā, citreiz izvēli noteicis garastāvoklis. Atkal ņem citu un domā – kā gan kaut ko tādu es esmu spējusi izvēlēties…"
Līdzīgas izjūtas virmoja gaisā Tēvzemes nedēļas laikā, jo 7.-9. klašu skolēni prezentēja savu radošo mājasdarbu „Vecmāmiņas cimda stāsts". Šī mājasdarba mērķis bija iepazīt, popularizēt un saglabāt tradicionālās vērtības – rakstaino dūraiņu adīšanas prasmes, apzinoties to unikalitāti un daudzveidību. Skolniecēm tika dots uzdevums atrast un izpētīt vienu rakstaino cimdu, kā arī uzrakstīt un pastāstīt savām klasesbiedrenēm šī „cimda stāstu". Cimdu stāsti bija ļoti dažādi – vieni dziļi personiski un latviski, citi piedzīvojumiem bagāti un raibi kā paši cimdi. Vairāki cimdi savu stāstu bija sākuši jau 20. gadsimta vidū un sildījuši rokas vairākām paaudzēm. Bija cimdi, kas adīti tieši bērēm, kā dāvana palicējiem šai zemē… Daži cimdi kopā ar saviem saimniekiem pabijuši tālās zemēs – izsūtījumā bargajā Sibīrijā vai emigrācijā Vācijā, Amerikā un Kanādā. Pāris cimdiņu savus valkātājus vēl tikai gaida…
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 26.11.2014.
Autore: KRISTĪNE AIZPURVE