Šodien, 21. novembrī, aprit gads kopš Zolitūdes traģēdijas, kad, iegrūstot lielveikala „Maxima" jumtam, dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Viedokli, vai šajā laikā ir izdarīti kādi secinājumi, lūdzu izteikt Vestienas pagasta pārvaldes vadītāju Artūru Vīli-Bērziņu un Mētrienas pagasta pārvaldes vadītāju Andri Dzenovski.
Zem katras kritikas
– Spēkā ir stājies jaunais Būvniecības likums. Domāju, ka tas ir izmainīts uz labo pusi, un, ceļot jaunus objektus, protams, ir vajadzīga stingrāka uzraudzība un arī projektētāju un būvnieku atbildībai ir jābūt lielākai. Nevaram visu būvniecību arī balstīt tikai uz lētajiem iepirkumiem, kur ar „koka skrūvēm" grib savienot dzelzs konstrukcijas. Cerams, ka, ievērojot jaunā Būvniecības likuma prasības, būvnieki būs spiesti strādāt kvalitatīvāk, – uzsver Artūrs Vīle-Bērziņš. – Bet tas, kas saistās ar šīs traģēdijas izmeklēšanu, gan ir zem katras kritikas. Manuprāt, jau otrajā dienā „aiz restēm" pirmsizmeklēšanas kamerās bija jābūt gan būvinženierim, gan piegādātājam, gan būvniekam, gan projektētājam, gan arī „Maximas" vadībai un jāveic pratināšana, un tad vainīgie jau sen būtu noskaidroti. Bet Latvijā viss, kas saistīts ar izmeklēšanu un tiesvedību, ir tik humāni, ka humānāk vairs nevar būt. Taču, ņemot vērā traģēdijas apmērus, tam visam vajadzēja pieiet nedaudz agresīvāk.
Mantkārības rezultāts
– Es izteikšu savu viedokli kā būvnieks. Zolitūdes traģēdija ir mantkārības jeb vieglas peļņas rezultāts. Problēmas pamatā ir nesošās sijas, kas konkrētajā gadījumā tika sadalītas un vidusdaļa kļuva par lielāko nesošo daļu. Tā bija projektētāju rupja kļūda jeb, precīzāk sakot, viņu „maizes devēju" rīkojums –
darīt tā, lai būtu lētāk un ātrāk. Bet neviens slodzes lielākajā vietā taču neskrūvē kopā nesošās konstrukcijas. Arī uz skrūvēm vajadzētu būt ražotājfirmas nosaukumam, lai oriģinālus pa ceļam uz objektu kādā posmā nevarētu samainīt pret citām skrūvēm, –
atzīmē Andris Dzenovskis.
– Krievu laikā tika būvēts ar lielāku drošības rezervi, bet, piemēram, pārslodze tika paredzēta pat kā 1,4, taču tagad ražotāji ražo kā viens pret vienu. Liela problēma būvniecībā ir arī tā, ka mums vairs nav kategoriju strādnieku, taču savulaik tās tika piešķirtas, līdz pat 6. kategorijai ieskaitot, turklāt atkarībā no tās tika maksāta alga un arī atsevišķos būvniecības posmos darbus drīkstēja veikt tikai noteiktas kategorijas strādnieki. Arī tagad, beidzot arodvidusskolas, metinātājiem, montētājiem utt. vajadzētu tās piešķirt. Bet šodien jau vispār labus strādniekus, labus celtniekus, tāpat autobusa šoferus nevar dabūt, lai gan mums it kā ir liels bezdarbs.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA