Novembris ir Latvijas Republikas svētku mēnesis. Laiks, kad spoži iemirdzas lāpu ugunis, tiek iedegtas sveces un cilvēki dalās atmiņās. Un ne jau tāpēc, ka tā ir pieņemts un tā vajag darīt, bet tāpēc, ka tā liek mūsu sirdis, jo laiks no 11. līdz 18. novembrim visiem mums ir īpašs.
Tēvzemes nedēļa Madonas pilsētas 1. vidusskolā jau kļuvusi par tradīciju. Arī šogad tā bija notikumiem bagāta. Pēc senču kalendāra novembris ir Salnas mēnesis. Tieši pa vidu starp Miķeļiem un Ziemassvētkiem latvieši jau izsenis svinējuši Mārtiņus. Šajā dienā katras saimnieces goda lieta bija palutināt savu saimi, ceļot galdā kaut ko sevišķu. Daži mūsu skolas gaiteņi Mārtiņdienai par godu pārvērtās par tirgus laukumiem, kuros rosījās pārdevēji, piedāvādami našķus un dažādas pašdarinātas lietas.
11. novembra pēcpusdienā iededzām lāpas un vienotā gājienā devāmies uz Liseskalna kapiem, lai godinātu latviešu cīnītāju piemiņu un atcerētos kritušos varoņus. Savus Lāčplēšus… Spoži dega lāpu ugunis, un koki mūsu ceļā stāvēja kā karavīri godasardzē. Pašā gājiena priekšgalā lepni plīvoja sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Laikam jau tieši tā arī dzimst patriotisms – brīžos, kad valda kopības izjūta un sirdīs ieplūst lepnums par savu zemi un cilvēkiem, kas tajā dzīvojuši un dzīvo pašlaik.
Brīžos, kad jūtamies piederīgi savai zemei un tautai, kad skatāmies uz karoga svītrām un domājam – tā baltā ir Daugava, mūsu likteņupe, bet abpus tai – krasti, kas ir sarkani no gadsimtos lietajām latviešu asinīm par Tēvzemes svēto brīvību.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 21.11.2014.
Autore: ZANE BIKOVSKA
REGĪNAS CIRVELES foto