Cesvaines pils
Meža taka Madonas apkārtnē
Cesvaine ziemā
Baltie loki Madonas parkā
Madonas novada ezeri un lauki
Reklāma — × 150 px

Orientēšanās sports ir dzīvesveids

Redakcija

Autors • 31.10.2014.

Orientēšanās sports ir dzīvesveids
Burtu lielums

Pēc aktīvās kluba „OK Arona" rīkotās orientēšanās sacensību „Madonas kausi" sezonas nu iestājies miera un atpūtas brīdis. Taču, kā secina JĀNIS GRUDULS, kolīdz viena nedēļa ir izlaista, šķiet, ka kājas niez un nevar vairs mājās nosēdēt – gribas skriet.

– Ar orientēšanās sportu nodarbojos nevis rezultātu dēļ, bet gan tikai tāpēc, ka patīk. It kā šķiet, ka pēc skrējiena ļoti piekūsti, nogursti, bet nākamajā dienā esi kā jauns cilvēks, ir iedots nepieciešamais stimuls. Sezonā notiek vairāk nekā 20 kārtu, katru nedēļas otrdienu. Piemēram, šogad otrdienā iekrita Jāņu diena, kad pašam kā Jānim bija mazliet grūtāk piespiesties un izskriet to kārtu. Bet entuziasti tāpat vienmēr sabrauc un skrien. Tas ir jau kā dzīvesveids. Ja kādu otrdienu netiec, nākamajā dienā, ja godīgi, nevari mājās nosēdēt, – atzīst Jānis Gruduls.
Kādam varbūt varētu šķist, ka kurš katrs var būt orientierists, skriet pa mežu ar karti un kompasu rokās. Lai gan sporta veids patiešām ir ļoti demokrātisks un pieejams visiem, tajā pašā laikā – aizraujošs un Latvijā kļuvis izplatīts, lai sasniegtu rezultātus, ir nepieciešams trenēties un izmantot loģisko domāšanu.
– Skrienu jau kopš 3. klases, kad iestājos trenera Gunāra Ikaunieka pulciņā. Pirmos četrus gadus, jāteic atklāti, nomocījos. Nebija ne rezultātu, nekā, toties bija feina atmosfēra, visi turējāmies kopā kā ģimene. Arī Mārtiņš Sirmais bija mūsu klubā, kas mudināja censties līdzināties labākajam Latvijā. Saskarsmē patīkams un atsaucīgs cilvēks, labprāt pamāca, kā un kāpēc labāk darīt. Bet orientēšanos, uzskatu, pa gadu iemācīties nevar. Vari tikai apgūt pamatus – kā lietot kompasu, kartes apzīmējumus, ko mežā darīt. Šajā sporta veidā vajag uz 50:50 apvienot kājas ar galvu. Vari būt ātrs un skriet kā vējš, bet, ja līdzi nedarbosies galva, no tā nebūs nekādas jēgas. Vajag spēt orientēties, skriet pareizāk, precīzāk. Kad jau arī pašam sagāja kopā kājas un galva, tas viss aizgāja nopietnāk. Mācības no tā gan mazliet cieta, jo katru dienu pēc skolas bija treniņi, savukārt piektdienas vakarā vēl bija jāizmācās nākamajai nedēļai, jo sestdienas un svētdienas pagāja sacensībās. Paldies skolotājiem, kas bija saprotoši, ka tas tomēr sporta vārdā tiek darīts. Kad jau bija kādi rezultāti, sākām braukāt arī pa Latvijas sacensībām, savā grupā esmu uzvarējis Latvijas čempionātā, ir arī sudrabs un bronza. Pa vasaru tika braukāts ārpus Latvijas – ir skriets Igaunijā, Lietuvā, Čehijā, Ungārijā, Somijā, Šveicē u. c. Piemēram, Ungārijā meža bija ļoti maz, viss risinājās kalnos un pļavās. Sākumā vajadzēja iemācīties, kā vispār pa turieni skriet, jo mūsu apavos pa tām klintīm slīdēja kājas, – atceras Jānis.

Plašāk lasiet laikrakstā STARS 31.10.2014.

Autore: LAURA KOVTUNA

AGRA VECKALNIŅA foto

Atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku

Abonē eStars.lv un lasi vairāk

Ar digitālo abonementu no 1,99 €/mēn. tu piekļūsti visiem portāla eStars.lv rakstiem. Vēlies vairāk? Izvēlies E-avīzi vai drukāto laikrakstu.

Pievienojies sarunai

Pievieno komentāru

Komentēt vari arī anonīmi — pietiek norādīt vārdu.

Reklāma — × 150 px