Kuplais meža pīļu pulks, sākot aizsalt ūdenskrātuvēm, pirms pāris dienām ir pametis Madonas Mīlestības graviņu. Arī 11. Saeimas sastiķētā Laimdotas Straujumas valdība, kas salīdzinoši neilgā laikā ir piedzīvojusi ne vienu vien satricinājumu un personāliju nomaiņu, gatavojas beigt darbu. To, kādā veidolā valdība pārdzims, visticamāk, parādīs tuvākās dienas vai, ja nepieciešams, nedēļas, taču viens gan ir skaidrs – finanšu ministra vai kāda cita valdības locekļa krēslā mēs vairs neredzēsim Andri Vilku, kas šobrīd ir apņēmības pilns pēc četriem politikā pavadītiem gadiem šai nodarbei pielikt treknu punktu. Pēdējās dienās viņš politikas durvis aiz sevis ir aizcirtis diezgan skaļi, gan raksturojot savas darba attiecības ar kolēģiem partijā, valdībā un Saeimā, gan visai krāsaini daloties iespaidos par Latvijas politikā valdošajiem tikumiem. Viņa vārdos, kaut arī tie kādam izklausās pēc novēlotiem un gļēviem, der ieklausīties.
Atcerēsimies, kā 2011. gada oktobrī „Vienotība", tolaik vēl Zatlera Reformu partija un Nacionālā apvienība izveidoja „reformu un tiesiskuma koalīciju". Mērķis cēls, taču, kā vēlāk izrādījās, īslaicīgs. Jā, tā dēvētie oligarhi Andris Šķēle, Ainārs Šlesers un Aivars Lembergs paši Saeimas krēslos nesēdēja un arī viņu veidotās un atbalstītās partijas, atskaitot Zaļo un Zemnieku savienības „Latvijai un Ventspilij" atzaru, tur neiekļuva. Jau visai drīz kļuva skaidrs, ka bez ZZS valdības stabilu darbu nodrošināt nav iespējams, un līdz ar to tika pārkāpta jau pirmā pašu novilktā sarkanā līnija. Pēc 12. Saeimas vēlēšanām aina uz politiskās skatuves ir būtiski izmainījusies, un ZZS (līdz ar to arī Aivars Lembergs, par ko arī brīdina Vilks) ir guvusi lielāku ietekmi parlamentā un pastarpināti – arī valdības veidošanas procesā un tālākajā darbībā.
Vilka aiziešana un to pavadošie teksti iekustināja vēl kādu jautājumu, kas ik pa laikam bija pabāzis savu galvu Latvijas politiskajā diskursā, taču krīzes gados uzreiz tika iedzīts atpakaļ zemē, proti, vai ministriem, kuru atbildības laukā ir desmiti un simti miljonu, bet dažkārt arī miljardi eiro, nebūtu jāsaņem lielāka alga? Pašnāvniecisko misiju – ne tikai aktualizēt šo jautājumu, bet jau nākt klajā ar sagatavotiem konkrētiem likuma grozījumiem – ir uzņēmusies „Vienotības" deputāte Lolita Čigāne. Ideja noteikti nav jauna. Viens no pirmajiem Einara Repšes 2002. gadā izveidotā Ministru kabineta lēmumiem bija algu valdības locekļiem paaugstināt trīskārši. Jāatgādina, ka tolaik Ministru prezidenta alga bija 650 latu pirms nodokļu nomaksas. Gan Repšes tolaik, gan Čigānes šodien paustie argumenti ir līdzīgi – par salīdzinoši zemu atalgojumu labu ministru mēs neiegūsim. Protams, šim argumentam ir arī otra puse – vai, vairāk maksājot, ministrs strādās labāk?
Autors: EGILS KAZAKEVIČS