Vakar tika atzīmēta vienas no lielākajām traģēdijām ASV pastāvēšanas vēsturē gadadiena. Lai arī tas skan ciniski, ne jau 3000 bojāgājušie ir tas, kas 11. septembra notikumu kontekstā satricināja pasauli. Šis datums iezīmēja savdabīgu robežšķirtni, noslēdzot dekādi, kuru Rietumvalstis salīdzinoši vadīja mierā un pārticībā, un ievadīja nepārtrauktu starptautisku militāru konfliktu un karadarbības ēru.
Protams, arī 90. gados netrūka šausminošu notikumu, kurus nevaram un nedrīkstam aizmirst, – kara noziegumi bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, karš Čečenijā, masu slaktiņš Ruandā, kur ANO miera uzturētāju klātbūtnē tika nogalināts teju miljons cilvēku. Šo sarakstu varētu arī turpināt, taču tas viss nobālēs uz to notikumu fona, kas sekoja 11. septembrim. Sabrūkot divu polu jeb lielvaru modelim, kas valdīja pēc Otrā pasaules kara, daudzi, tostarp bijušās PSRS republikas, uzgavilēja cerībā, ka brīvība un pašnoteikšanās būs mūžīgas un nesatricināmas vērtības. Diemžēl, tā ir bijusi vien ilūzija.
90. gadu sākumā, sabrūkot dzelzs priekškaram un izkūstot aukstā kara ledājiem, starptautiskajā politikā skaļi izskanēja divas teorijas, kas ātri kļuva par intelektuāļu plašpatēriņa produktu. Pirmā – Frensisa Fukujamas izvirzītā „vēstures beigu" – teorija, kurā tās autors sakarā ar aukstā kara beigām skandināja liberālās demokrātijas vispasaules uzvaras zvanu, un otrā – Semjuela Hantingtona „civilizāciju sadursmes" teorija, kas oponē iepriekšminētajai, uzsverot, ka turpmākie (plaša mēroga) konflikti būs balstīti ne vairs uz ideoloģiju, kā tas bija 20. gadsimtā, bet gan uz civilizāciju/kultūru bāzes.
Šobrīd uz pasaules skatuves mēs varam vērot abu teoriju galējās izpausmes. Tie notikumi, kas norisinās Ukrainā, ir viena no pēdējām aukstā kara atraugām. Tas ir Putina Vaterlo. Viņa valdīšanas 100 dienu noslēgums un ceļazīme uz Sv. Helēnas salu strauji tuvojas. Krievija šo karu zaudēs. Tās prātu ir aptumšojusi aukstā kara retorika, un tā neapzinās, ka netālu no tās robežas norisinās tas, no kā mums visiem būtu daudz vairāk jābīstas un jāuztraucas. Un tur norisinās tas, no kā mūs brīdināja Hantingtons, – civilizāciju, vērtību kultūras un uzskatu sadursme. Daži tūkstoši ne pārāk labi bruņotu kaujinieku dažu nedēļu laikā var pārvērsties par masīvu, līdz zobiem apbruņotu, miljonos dolāru peldošu ietekmīgu spēku, kas, aci nepamirkšķinot, zvēriski nogalina ikvienu, kura uzskati nesakrīt ar viņējiem. Šis stāsts iesākās kā dažu avantūristu mēģinājums sagrābt varu, ko žurnālisti sākotnēji pat apsmaidīja, taču nu islāma kalifāta džihādisti tur nāves bailēs visu Irāku, kā arī liek tādiem nesamierināmiem pretiniekiem kā ASV, Irāna un Sīrija apsvērt kopīgu militāru darbību kaujiniekiem. Krievijai derētu pamosties un saprast, kas ir tās patiesie draudi.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS