– Man patīk savs vārds, vienmēr ir paticis – skaidrs, saprotams un dzīvelīgs, – atzīst EVITA ŠREIBERE. – Mamma mani ļoti gaidīja, kad piedzimu, dažas dienas nevarēja izdomāt, kā saukt. Protams, gribēja tādu vārdu, kā nevienam, un viņai prātā ienācis – Evita. Bērnībā man patika domāt, ka tieši mana mamma izdomājusi šo vārdu un tieši man. Vārds Evita kalendāros parādījās tikai pēc dažiem gadiem.
Esmu dzimusi vestēniete. Arī mani senči vismaz sešās paaudzēs nāk no dažādām Vestienas pagasta dzimtām. Mans vectēvs Pēteris Pūce 1920. gadā par drošsirdību tika apbalvots ar 3. pakāpes Lāčplēša Kara ordeni. 1925. gadā viņam piešķīra zemi, kuru atdalīja no Tolkas muižas teritorijas. Šī pasakaini skaistā vieta ir manas dzimtas mājas nu jau gandrīz 90 gadu.
Mācījos Vestienas pamatskolā, 11 gadu vecumā iestājos Madonas bērnu mūzikas skolā, apguvu akordeona spēli. Vecāki mudināja uz to, ka vispirms jāapgūst maizes darbs un tad var domāt arī ko dvēselei. Tādēļ pēc pamatskolas aizgāju mācīties uz Rīgas 16. PTV – sieviešu un bērnu virsdrēbju drēbnieka profesijā. Mācījos reizē ar Gintu Budi, toreiz viņš noteikti nebija tik populārs. Tad 2 gadus strādāju „Rīgas Modēs" pie tā laika labākajiem meistariem, stāvu augstāk – Elita Patmalniece.
1990. gadā apprecējos, pārnācām dzīvot uz Vestienu, gadu vēlāk piedzima dēliņš, pēc tam – meitiņa. Bija jāsāk domāt par darbu. Pavērās iespēja strādāt Vestienas tautas namā par vadītāju, tad – par metodiķi Vestienas bērnudārzā. Pabeidzu Daugavpils Pedagoģisko augstskolu, vēlāk arī maģistrantūru. Tagad jau astoto gadu strādāju Sauleskalna un Ērgļu bērnudārzos par mūzikas skolotāju. Man veicies, jo lielā mērā mans darbs ir mans hobijs.
Svētdienās spēlēju ērģeles Vestienas luterāņu draudzes dievkalpojumos. Esmu draudzē jau kopš tās veidošanās pirmsākumiem. Priecājos, ka daļēji arī mana darbošanās veicināja to, ka mums ir savs draudzes nams. Zinu, ka Dievs mani mīl, jo devis mīlošu ģimeni, brīnišķīgus bērnus, patīkamu darbu, superīgus draugus, labus cilvēkus visapkārt.
Pēc dabas esmu dzīvespriecīga, zinātkāra. Cenšos būt izpalīdzīga, esmu mazliet neiecietīga. Citos neciešu neuzņēmību, bezatbildību. Patīk ceļot, lasīt, peldēt, slēpot un daudz smieties. Vārdadienu droši vien nesanāks nosvinēt vienā dienā, man ir daudz draugu, tas noteikti būs trīs dienu pasākums.
Domājot par dzīves moto, man patīk, kā Robins Šarma to pasniedz: „Kad piedzimi, tu raudāji, bet pasaule tajā pašā laikā priecājās. Dzīvo savu dzīvi tā, lai, tev mirstot, pasaule raudātu, bet tu priecātos." Dzīvot interesanti, ar garšu un šodien. Koncentrēties uz pozitīvām lietām, ne uz „dzīves garozu", būt pateicīgam par visu labo, kas ar tevi notiek, – „Stara" lasītājiem novēl Evita.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva