„Manas vienīgās mājas ir vasarnīcu plašā teritorija. Te skrienu pakaļ tauriņiem, ķeru pelītes, bet jo īpaši uzmanu to, vai uz taciņas neatskanēs cilvēku soļi. Tad aši, aši cenšos kājas panākt un tām pieglausties klāt. Atceros, ka man savulaik bija savs cilvēks, siltas mājas un vienmēr pilna bļodiņa.
Taču kādu dienu mana dzīve apgriezās kājām gaisā un pēkšņi attapos viena pati pie pamestām vasarnīcu mājiņām. Vismaz ir, kur patverties no lietus un rudens vējiem, man ir mīļas draudzenes, kuras iespēju robežās atnāk, samīļo un pabaro. Viņas mani sauc par savu karalieni, bet kas gan es par valdnieci bez savas karaļvalsts… Dzirdu draudzenes runājam, ka tuvojas ziema, ka man, par spīti krāšņajam un mīkstajam kažokam, te būšot auksti. Viņas (un es jau arī) ļoti gribētu, lai es nokļūtu savās mājās, kur saimniekot. Kažociņš man pelēks ar baltu, esmu sterilizēta, vēl jauna gados. Gribētos gan būt vienīgajai mīlulei, jo raksturā jau arī esmu karaliska," to, šķiet, stāsta Pūkas gudrās acis. Ja vari sniegt mīļajai kaķenei mājas, lūgums interesēties vakaros pa tālruni 64822142 (Madona).
Autore: LAURA KOVTUNA