Katrs cilvēks katru gadījumu uztver citādāk – gan prieku, gan sāpes, gan aizvainojumu. Ir labi tad, kad jūtam dzīvē atbalstu gan no ģimenes, bērniem, gan ģimenes ārstiem.
Jaunībā neskaitāmas reizes biju donore, nedomājot par to, ka kādam ar to daru labu, varbūt atgriežu ar to kādam tik svarīgo veselību. Nesen pārcietu sarežģītu galvas operāciju, kur paldies jāsaka ģimenei, meitām Lolitai un Egitai, kuras man visur dzīvoja līdzi.
Tad pēkšņi uzradās tādas sāpes, ka nezināju, kā sagaidīt rītu. Ar nepacietību skaitīju stundas un minūtes, no cikiem sāks strādāt mana ģimenes ārste. Pienāca rīts, un mana ģimenes ārste Sandra Gritāne un māsiņa Silvija Savicka darīja visu, lai sāpes mazinātu. Sāpes nerimās, un mani nodeva Madonas ārsta ķirurga Māra Dāboliņa rokās, kas bija tik atsaucīgs un neskopojās ar visiem izmeklējumiem.
Paldies ķirurģijas nodaļas sanitārēm un māsiņām, kuras mani aprūpēja un uzmundrināja. Nevaru ar labu vārdu nepieminēt sirsnīgo, laipno ginekoloģi Olgu Zepu. Paldies!
Tā es pēc nedēļas ieraudzīju savus skaistos Varakļānus, kur šaurā telpiņā strādā „Viktorijas aptiekas" atsaucīgās darbinieces – Viktorija Aleinikova un Guna Vutnāne. Viņas katram atrod mierinošus vārdus.
Tātad secinājums ir viens – būsim labestīgāki cits pret citu, tad dzīvi saskatīsim košākās krāsās, jo labais parasti tiek atmaksāts ar labu.
Autore: A. DŪDA,
ķirurģijas nodaļas 2. palātas paciente