– Manuprāt, man ir ļoti skaists, skanīgs vārds. Starp citu, ir arī skaista dziesma par latviešu meiteni Dzintru. Tā nu mammīte ielikusi. Māsa man ir Guntra – sanāk abiem vārdiem vienāda izskaņa, – stāsta DZINTRA VIĻEVIČA. – Esmu vidējais bērns ģimenē, vēl man ir brālis Aldis.
Esmu meitene no Pļaviņām, kuru uz Ļaudonu ir atvedis vīrs Zintis. Kad iepazināmies, studēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā pārtikas tehnologos, gatavojos studiju nobeigumam, taču sanāca tā, ka mans pirmais diplomdarbs bija… dēls Elvijs. Šobrīd Elvijs Baltijas Starptautiskajā akadēmijā ir apguvis datordizainu un strādā savā profesijā Rīgā, ir ļoti talantīgs puisis.
Bet toreiz, kad Elvijs paaugās, bija jādomā, ko šeit, Ļaudonā, darīt. Paspīdēja ideja strādāt skolā, sākumā pat pāris mēnešu biju tehniskā darbiniece, bet tad atbrīvojās lietvedes vieta. Strādāju par lietvedi noformētāju, jo mani hobiji ir floristika un dažādas citas radošās izpausmes (beidzamā ir dekupāža) – vārdu sakot, gan kārtoju papīrus, gan rūpējos, lai skola vienmēr būtu skaisti un gaumīgi noformēta. Pēc gada man piedāvāja skolas bibliotekāres amatu. Teikšu godīgi, sākumā domāju, ko iesākšu tik garlaicīgā un vienmuļā darbavietā kā bibliotēka, taču izrādās, ka esmu kļūdījusies. Protams, bija ļoti daudz jāmācās. Laika gaitā pēc 10 gadu pauzes pabeidzu ne tikai iesāktās studijas Jelgavā, ieguvu arī augstāko pedagoģisko izglītību. 13 gadu vadīju skolā floristikas pulciņu, kas bija arī mans sirdsdarbiņš, jo ar to nekādā gadījumā nevarēja nopelnīt – gluži otrādi, gādājot materiālus, gadījās pat piemaksāt. Taču arī tās nedaudzās stundas samazināja līdz minimumam, un es sapratu, ka tas tiešām nav tā vērts, jo tik neilgā laikā bērniem nevar neko nopietni iemācīt.
Pats lielākais prieks un gandarījums ir tas, ka es kā bibliotekāre esmu ieinteresējusi bērnus lasīt. Arī pati ļoti daudz lasu. Esmu izlasījusi arī visu mūsdienu jauniešu literatūru, tieši tāpēc, ka esmu pati to lasījusi, varu jauniešiem daudz ko ieteikt, un pēc tam ir gandarījums, kad bērns pasaka paldies. Katru reizi, kad ir izdevies šādā veidā aizkustināt un uzrunāt bērna dvēseli, jūtos laimīga. Pat puiši savulaik lasīja slaveno „Krēslas" sāgu, un, kad parādījās filma, mums bija diskusija, kas ir labāka: grāmata vai filma; un bija gandarījums, kad skolēni teica: jā, Dzintriņ (tā viņi mani mīļi uzrunā), tev bija taisnība – grāmata ir labāka!
Klausoties Dzintrā, var tikai pabrīnīties par viņas pozitīvismu, mīlestību pret bērniem un dzīvi vispār, neraugoties uz to, ka liktenis viņai ne reizi vien licis pat nāvei acīs ieskatīties. Dzintra vien smaidot nosaka – viņa ticot, ka katram esot savs sargeņģelis. Arī mums atvadoties iedāvina pa mīļam pašgatavotam eņģelim… un piebilst: – Visiem vēlu vadīties pēc zelta principa – dari otram to, ko tu vēlētos, lai dara tev! Un dzīvē paveras labās lietas…
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva