„Labāk rakstiet par kādu jauno, ko tad es tur daudz," uzrunāta sarunai, sākotnēji atrunājas Lubānas puses saimniece Velta Dragune, tomēr, pierunāta padalīties saimniekošanas pieredzē, atklāj pietiekami enerģisku stāstu, no kā jaunajiem zemniekiem būtu vērts pamācīties.
Paraugoties uz Veltu Draguni, pretim staro dzīvesprieks, un ne velti tuvāki un attālāki kaimiņi par viņu teic tikai siltus vārdus un slavē sievieti, kas savā cienījamajā vecumā vēl aprūpē slaucamas gotiņas.
Taujāta, vai šais mājās Lubānā saimniekots visu mūžu, Velta Dragune stāsta: – Kopš dzimšanas gluži ne, jo esmu dzimusi Balvu rajonā, kur tēvam kādreiz piederēja dzirnavas. 1929. gadā, kad man bija četri gadi, atbraucām dzīvot uz Lubānas pusi, jo tēva ģimenē izlēma, ka šajās mājās jāsaimnieko vecākajam dēlam, kas attiecīgi bija mans tēvs. Māju tuvumā esmu turējusies vienmēr, arī tad, kad strādāju ārpus savas sētas. Kolhozu laikā manā aprūpē MTS zonā bija četri kolhozi: „Padomju zvaigzne", „Jaunā gaisma", „Staļina ceļš" un „Oškalns", bet pašiem saimniecībā varēja būt tikai viena govs, klāt kāds jaunlopiņš un vēl cūkas, aitas.
Tagad gan saimnieces aprūpē ir astoņas govis un divi teliņi – visi lopiņi izaudzēti no pašu govīm.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 27.08.2014.
Autore: RITA TURKINA
AGRA VECKALNIŅA foto