Lubānietis JĀZEPS GEIDUKS garos ziemas vakarus un jebkuru citu brīvāku brīdi pavada, nododoties vaļaspriekam – klūdziņu pīšanai. Kā stāsta pats meistars, prasmes apgūtas pašmācības ceļā jau pasen, un tagad, ja labi pieķeras pie darba, pāris stundu laikā top gatavs skaists grozs.
– Varētu teikt, ka šī aizraušanās sākās nejauši. Kaut kad sen aizbraucu uz gadatirgu Balvos un no turienes atvedu grozu, pītu no nemizotām klūgām. Atbraucis mājās, iedomājos, ka arī es varētu ko tādu uztaisīt – sāku pētīt, kā grozs gatavots, un tā viss arī sākās. Sameklēju noderīgus žurnālus un grāmatas ar bildītēm un pamācībām un sāku pašmācības ceļā apgūt gan pīšanas tehniku, gan klūdziņu apstrādi. Vienu gadu uz Lubānu bija atbraucis meistars no Cēsīm, divas reizes pie viņa aizgāju, taču vairāk nesanāca laika, – vaļasprieka aizsākumus atceras klūdziņu pinējs.
– Padomju laikos klūdziņas lasīju pa grāvjiem, taču tagad grūti atrast grāvi, kurš nebūtu privātā teritorijā, turklāt tajos nav arī atrodams tāds materiāls, kā tolaik. Agrāk lielāku uzmanību pievērsa kaitēkļu iznīdēšanai, līdz ar to klūgas bija labas, taču tagad – lielākoties slimas, bojātas un pīšanai nederīgas, – izklāsta Jāzeps Geiduks, vedinot apskatīt paša speciāli ieaudzēto klūdziņu plantāciju dīķmalē netālu no mājas. Viņš turpina: – Lubānā kādreiz bija viens audzētājs, kas sākotnēji klūgas audzēja, lai nodotu „Pinumu pasaulei". Ar laiku uzņēmums pieprasīja klūgas lielākā daudzumā, ko audzētājs nodrošināt nevarēja, tāpēc šī sadarbība beidzās, un klūgas piedāvāja man. Ņēmu tās no viņa kādus četrus piecus gadus, līdz sapratu, ka labākā izvēle ir sākt audzēt klūgas pašam.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 22.08.2014.
Autore: RITA TURKINA
AGRA VECKALNIŅA foto