– Manu vārdu izvēlējās mamma, viņa vēl pirms manas piedzimšanas bija nodomājusi, ka meitu noteikti sauks par Madaru, – „Staram" atklāj MADARA RAUDA. – Tāds pavisam vasarīgs, viegls un latvisks vārds. Vārdu skaidrojumos mans vārds raksturojas ar ugunīgumu un sapņainību, un tas laikam arī vislabāk raksturotu gan mani, gan Madaras, ko es pazīstu.
Īpašības, ko es vērtēju visaugstāk gan sevī, gan cilvēkos sev apkārt, noteikti ir mērķtiecība un tolerance. Savu mērķi – kļūt par ārstu – es izvirzīju jau bērnībā, tikai ar laiku ir mainījies gan konkrētais virziens, gan arī mērķa apjoms. Pēc gada iegūšu ārsta diplomu, taču ar to mans mērķis nav vēl sasniegts. Īstenībā tas ir tikai pirmais solis no nebeidzamajiem. Ar 6 studiju gadiem nepietiek, seko rezidentūra izvēlētajā specialitātē un pēc tam… mācīšanās un jaunā apgūšana līdz pat savas karjeras beigām. Lai dotos uz priekšu, ir nepieciešama neiedomājama neatlaidība, spītība un reizēm, šķiet, arī bezkaunība. Taču vairāk par visu vajadzīgs tuvo cilvēku atbalsts, un ar to man noteikti ir veicies. Mani vecāki ir apbrīnojami pacietīgi un tikpat neatlaidīgi, liekot vienmēr domāt uz priekšu, darīt un nekad neapstāties. Mamma ir ārsts ar lielo burtu, un viņa ir mans stiprais balsts. Tētis turpretī ir cilvēks, pie kura var griezties kaut nakts vidū, kad galva ir pilna un gribas vienkārši „atslēgties", viņš māk likt pasmaidīt arī tad, kad smaidīt nepavisam negribas. Viņi abi ir mani vislabākie.
Ir tāds teiciens – kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. To laikam varētu nosaukt par manu moto. Pārvācoties uz Rīgu un uzsākot studijas, mainījās viss – katrs ir pats par sevi, katram jāatrod sava vieta dzīvē. Tāpēc mans moto ir par to, lai pārvarētu sevi un uzdrīkstētos. Vienmēr būt kustībā, vienmēr domāt soli uz priekšu un nedomāt par to, kas paliek aiz muguras. Dzīve ir īsa, lai cik tas klišejiski arī izklausītos, un nav laika baidīties vai būt nedrošam – vienkārši jāpārvar sevi un savas bailes un jāsper solis uz priekšu.
Šogad ir fantastiska vasara – daudz vairāk saules kā iepriekšējā gadā, kas liek arī būt kaut kādā ziņā priecīgākai, jo vasara ir mans gadalaiks. Diemžēl izbaudīt tā kārtīgi un, neko nenožēlojot, man nesanāk, jo pagājusi smaga sesija, tikai tagad beidzas ārstu prakse, un papildus tam vēl ir darbs Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Tomēr vismaz mēnesī reizi cenšos aizbraukt uz mājām Cesvainē, pavadīt laiku ar vecākiem un apstaigāt pilsētiņu, jo katram šķiet, ka viņa dzimtā vieta ir skaistākā un pilna ar atmiņām, kuras reizēm ir patīkami atcerēties.
Vārdadienas svinēšanas tradīciju man nav, katrs gads ir ar pārsteigumu. Tā man arī patīk vislabāk, pats galvenais – lai būtu blakus kāds, kurš mīl mani un kuru mīlu es.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva