Pēdējā laikā to vien apspriežam, kā vēso vasaru, lietainos laikapstākļus, tomēr viss jau atkarīgs, kā uz to paskatās. Kalsnaviete AIJA KREILE no lietus nebīstas, bet gan dodas sēņot un priecājas par sēņu ražu, jo tās, kā jau pēc lietus, aug griezdamās. Šovasar – neparasti agri.
– Pirmo reizi devāmies sēņot uzreiz pēc Jāņiem, 26. jūnijā. Lai gan šķita, ka laiks ir vēss un sēņu nebūs tik daudz, tāpat mērcītei sanāca. Savukārt 1. jūlijā jau bija lielāks guvums. Todien traki lija, tomēr saņēmāmies. Kur jau retāki koki, tur kaut kas uzpil virsū. Bet tā – tikai dzirdi, ka virs galotnēm lietus gāžas. Salasījām bērzlapes, podiņus, gailenītes, apšu beciņas, baravikas gan bija tikai divas. Gailenes, salīdzinot ar citiem gadiem, ir labi saaugušas. No pirmajām sēnēm vispirms taisām mērcīti; kad jau ir lielāka sēņu raža, tad var arī ziemai kādu burciņu iekonservēt, – pastāsta Aija.
Tādu īpašu sēņu vietu Kreiļu ģimenei neesot, iecienītie meži esot tie paši „vietējie" – Kalsnavas, Jāņukalna, vairāk uz Pļaviņu pusi.
– Kādreiz gan bija beku vietas zināmas, bet tagad tur izzāģēts, sēnes tā vairs neaug. Pēc šā gada pieredzes varu teikt, ka gailenes gan var atrast visur, nav tādas noteiktas gaileņu vietas. Visur jau mežus zāģē, bet sēņošanai pietiek. Kā novērots, arī citi iedzīvotāji aktīvi dodas sēņot. Izvēlos nebraukt sestdienās, svētdienās, jo zinu, ka tad Kalsnavas mežos sabrauc daudz sēņotāju no kaimiņu ciemiem, novadiem. Tad aizbraucu kādā brīvākā brīdī nedēļas vidū, un sēnītes jau ir paspējušas atkal saaugt, – viņa atklāj.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 04.07.2014.
Autore: LAURA KOVTUNA
AGRA VECKALNIŅA foto