Visā Latvijā, tai skaitā arī Madonas novadā, ir skolas, kur rīt, 14. jūnijā – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā -, notiks izlaidumi. Viedokli, vai dienā, kad karogs tiek nolaists pusmastā vai izlikts sēru noformējumā, būtu jārīko izlaidums un vai ar klusuma brīdi (ja nu tomēr tas notiek) būtu jāpiemin uz Sibīriju izvesto piemiņa, lūdzu izteikt Mētrienas pagasta pārvaldes vadītāju Andri Dzenovski un Aronas pagasta pārvaldes vadītāju Andreju Piekalnu.
Galvenais ir atcerēties
– Īsti labi jau tas nav. Droši vien tad, kad tika noteikta izlaiduma diena, par to neaizdomājās. Katrā ziņā izlaidumam tas nav piemērotākais datums, bet laukos jau izlaidumiem parasti izvēlas sestdienu, kad vecākiem nav jāstrādā un arī absolventu ciemiņi uz to var ierasties bez problēmām, – uzsver Andris Dzenovskis. – Domāju, ka pieņemams risinājums šajā situācijā varētu būt, ja izlaidumā tiktu pieminēti šie traģiskie notikumi, kad pašā vasaras plaukumā desmitiem tūkstošu cilvēku piedzīvoja pirmās deportācijas uz Sibīriju, un ar klusuma brīdi tiktu godināta viņu piemiņa. To pasākuma scenārijā var paredzēt, un to noteikti vajadzētu arī darīt. Iespējams, starp izlaiduma viesiem būs arī politiski represētie, kuriem izlaidums varbūt šī iemesla dēļ 1941. gada jūnijā gāja secen, tāpat Sibīrijā dzimušie bērni. Bet dzīve jau neapstājas, tā turpinās, tāpēc galvenais ir atcerēties, jo tam, kas savu pagātni aizmirsīs, nebūs arī nākotnes.
Jāpiemin ar klusuma brīdi
– Latvijas vēsturē tā bija pirmā lielā izsūtīšana uz Sibīriju, kas atkārtojās arī 1949. gada 25. martā, kad tika deportēts vēl vairāk cilvēku. Nosakot izlaiduma dienu, parasti tiek piedomāts pie tā, lai tā tomēr būtu sestdiena un pie absolventiem varētu atbraukt radi un draugi arī no citurienes. Izlaidums jau vairāk ir kā oficiāls svinīgs pasākums, tāda jautrēšanās kā kāzās vai citos svētkos nenotiek, līdz ar to varbūt tas būtu pieļaujams arī tādā dienā. Turklāt sestdienā šis datums neiekrīt tik bieži, – atzīmē Andrejs Piekalns. – Katrā ziņā speciāli, ar nodomu 14. jūnijs, domāju, izlaidumam netiek izvēlēts. Bet, protams, ja tas notiek tādā datumā kā 14. jūnijs, kad uz Sibīriju tika deportēti cilvēki no visas Latvijas, ar klusuma brīdi šī traģiskākā lappuse mūsu tautas vēsturē būtu jāpiemin, to nedrīkstētu aizmirst. Arī starp izlaiduma viesiem droši vien būs tādi, kuru dzimtu skārušas represijas. Ja ne paši, tad iepriekšējās paaudzes tās būs piedzīvojušas. Izlaidums parasti sākas ar himnu, kad visi pieceļas kājās, un tad arī varētu sekot klusuma brīdis.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA