Mūsmājās, ja domājam Latviju, Briseles zelta aunāda sadalīta, pateicoties tai mazākajai pilsoņu daļai, kura zināja un saprata šo vēlēšanu nozīmi, kas, visādi pelta un kritizēta, tanī lielajā ES birokrātijas blāķī ar kādu pīkstienu atgādinās, ka arī Latvija ir ES dalībvalsts.
Vismaz to. Par kādu nekādu rezultātu mūsu valstij varēs runāt vēlāk, kad mūsējie būs iesēdušies, kuram īpaši laimēsies – kārotajos krēslos, vai arī piešķirtajos sēdekļos, kur personīgās vēlmes un cerības paliks pumpurā, līdz ziedam netiekot. Tad manīsim, vai turpmāk no kopgalda kas tiks arī mums. Pagaidām valdošā atziņa ar cipariem tiek pierādīta, ka mēs no lielās kases saņemam pulka vairāk, kā iemaksājam paši.
Par to vistiešākā liecība gūstama no zemniekiem, uzņēmējiem, kas darbojas ar dažādiem projektiem un, spītējot gan tuvākai, gan tālākai birokrātijai lietu kārtošanā, lietas virza sekmīgi. Protams, ka ne man, ne katram no mums, parastā ierindā esošiem, ES ieber personiskajā maciņā. Taču valstiskā mērogā tas jūtams dažādos līmeņos, un par to tad arī lai turpmāk cīnās mūsu briseliešu saujiņa.
Bet ne par to vien stāsts. Gribot negribot jārunā par apbrīnojamo gara nīkulību, kas –
tā vien izskatās – lielā daļā pilsoņu tikai iet plašumā, par ko visai uzskatāmi liecina vien tā nepilnā trešdaļa vēlēšanās piedalījušos. Daļu, protams, var norakstīt uz zināmā mērā samudžinātās kārtības ar pilsoņu piesaisti sarakstiem un vietām. Ar nesamērīgi izstiepto laikā iespēju balsot ārzemēs dzīvojošajiem. Tas viss, kopā ņemot, radīja savu daļu nenobalsojušo. Bet tikai mazāko. Var arī kaut kādā mērā attaisnot tos dzīves grūtdieņus, kas, dažādu likstu nomākti, atmet ar roku, tā teikt, lai… Taču tai pašā laikā, ja „biezā" automašīnā sēdošais spēkazars uz vaicājumu „Vai arī nobalsojāt?" strupi izgrūž kaut ko līdzīgu – „Fui!" un „Prātā nenāk!" – tas un līdzīgi sastaptie piemēri tikai liecina, ka zem bieziem taukiem smadzeņu maz vai to nav vispār.
Kaut kur uz pasaules kādi gatavi galvu nolikt, cīnīdamies par iespēju vēlēt, ar savu balsi izteikt savu pilsoņa vēlmi. Pie mums, kā rādās, papilnam gan vienaldzīgo, gan tukšu spītnieku, kas savas pilsoņa tiesības mīda kājām, bet pēc tam brēktin brēc, ka viņus neņem vērā.
Autors: OĻĢERTS SKUJA