Skaistais un skurbinošais ziedoņa laiks – viss zaļo, zied, smaržo, ievas tērpušās baltās kupenās. Ironiski, bet arī Latvijas svētku garo brīvdienu izskaņā saņēmām apmaldījušos ziemas sveicienu, krītot milzu sniegpārslām. Lai vai kāds sajukums valdītu dabā, pavasara smarža un putnu vīterošana jātver pilnu krūti.
Jo sevišķi to saproti, ja sanāk uz brīdi ielēkt pavisam citā ikdienas ritmā, kņadā, pilsētas smaržās un trokšņos. Tā šajās maija brīvdienās iznāca paviesoties Londonā. Paralēli iecienītāko tūrisma objektu apskatei un pozitīvo iespaidu gūšanai uzmācās arī pārdomas par to, kā cilvēki dzīvo citur. Nav noslēpums, ka Lielbritānijā dzīvo un strādā arī daudzi mūsu pašu tuvinieki, draugi. Atslēgas vārds ir „dzīvo", nevis „izdzīvo", par ko joprojām runājam saistībā ar Latviju. Taču nevar arī noliegt – lai vai cik skaisti parki, arhitektūra un kultūras pieminekļi būtu svešumā, lai cik laipni un pozitīvi noskaņoti cilvēki būtu ārvalstīs, „nekur nav tik labi, kā mājās". No otras puses, cilvēks tomēr ir tāda būtne, kas spējīga pielāgoties jebkādiem apstākļiem un pierast pie visa. Turklāt, kas vienam ir stresa pilna lielpilsētas kņada, pūlis un skriešana, otram šķiet enerģiski dinamiska, iespējām bagāta vide.
Varbūt tāpēc arī esam ar savu rāmumu, pieticīgumu un dabiskumu, kas, diemžēl, jau kuro gadu Eiropā paliek nesaprasts. Ar vienu ausu galu klausoties šā gada Latvijas dalībniekus uz Eirovīzijas konkursa konkurentu fona, jāsecina, ka salīdzinājumā mūsējo sniegums šķita bezgala bērnišķīgs. Protams, tas ir labāk par mākslīgu pompozitāti, uzburtiem skatuves tēliem, tērpiem un šoviem, taču vispārējās tendences rāda, ka mūsdienu skatītājs no popmūzikas mākslinieka to tomēr pieprasa. Ir jāiet laikiem līdzi.
Ne bez trokšņa un skaļiem notikumiem ir pienācis arī 9. maijs, kad Rīgā, atšķirībā no pārējās Eiropas, par dienu vēlāk atzīmē Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu. Joprojām skumji, ka šis datums tiek izmantots dažādu radikāli noskaņotu, pretvalstisku indivīdu viedokļu paušanai un popularizēšanai. Tāpat izskanējušie draudi par pašnāvnieka spridzināšanos, ja šāds pasākums arī šogad notiks pie Uzvaras pieminekļa, tomēr liek aizdomāties, cik lielā mērā mums šī Uzvaras diena ir savijusies ar tautas sāpīgāko vēstures lappušu notikumiem.
Bet arī mums jāiet laikiem līdzi bez gremdēšanās negatīvās atmiņās un turēšanās pie naida – tas tikai posta paša un tautas garu. Priekšā arī gada mīļākie un siltākie svētki – Mātes diena. Lai netrūkst ziedu, sirsnīgu vārdu, kopā būšanas prieka ne tikai 11. maijā, svētku dienā, bet arī ikkatru gada dienu!
Autore: LAURA VOITIŅA