Mūsu saruna ir anonīma. Iesākumā Anitra (vārds mainīts) vispār negrib runāt par bijušo. Tā ir rūgta un pārāk smaga pieredze, lai tajā vēlētos atgriezties. Viņa piekrīt sarunai vien tāpēc, ka ar savu stāstu kādam var palīdzēt. Var pateikt ko priekšā un parādīt ceļu. Brīnumi taču notiek!
– Mana slimība sākās 2002. gadā, labāk kļuva 2011. gadā, – stāstījumu iesāka Anitra. – Kad pirms četriem gadiem kārtoju invaliditāti, nevarēju paiet. Ja divas stundas biju staigājusi, man sākās muguras krampji, sāpes bija līdz ģībonim. Medikamentus organisms nepanesa, bieži bija vemšana, un es sapratu – pretsāpju līdzekļi nedziedina, tie uz brīdi noņem sāpju simptomus.
Kad deviņus gadus tiec malts dzirnakmeņos: slimnīca-magnētiskā rezonanse-kompjūters-rehabilitācijas centrs-slimnīca-ģimenes ārsts-neirologs un vēl citi speciālisti, pie kā jāaizbrauc, lai varētu nokārtot invaliditātes grupu, pirmkārt, ir jāiztērē milzu nauda, un, otrkārt, cilvēkam, kuram ir sāpes, tā ir nenormāla fiziskā un psiholoģiskā piepūle.
Kāds pakalpojums tad šajā sistēmā tiek piedāvāts? Gaidot pieņemšanu uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju, rindā bija jāpavada trīs stundas. Nevarēju ne nosēdēt, ne nogulēt, ne nostāvēt, rindu manā vietā izsēdēja vīrs. Madonā uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju vienmēr bijusi milzu rinda, Jēkabpilī rindas bija mazākas, pēdējos gados devos uz Gulbeni, jo tur varēja tikt precīzā laikā pēc pieraksta.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 09.05.2014.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no personiskā arhīva