Skolotāju LILIJU MOZGU sastopam konsultācijas laikā devītajiem, kas gatavojas vēstures eksāmenam. Bezgala enerģiska, spilgta personība, kas, manuprāt, neatstāj vienaldzīgu nevienu – katrā ziņā aizsnausties viņas stundās nevar.
– Varbūt manī tās poļu asinis runā, jo mamma bija poliete, tēvs – lietuvietis. Starp citu, brālis izvēlējās pasē ierakstīt tēva tautību. Redz, kā sanāk – vienu vecāku bērni, bet katram sava tautība, – nosmej Lilija, kas pie sava retā vārda tikusi par godu krustmātei, kas, savukārt, ir baltkrieviete. – Bet, runājot par profesiju, manuprāt, skolotājs – tā ir diagnoze, un tā vai nu ir, vai nav. Man katrā ziņā ir, – ar smaidu turpina sarunbiedre un atklāj, ka vēsturi studēt izvēlējusies vectēva ietekmē, kas cītīgi pa kluso klausījies „Amerikas balsi", un šad tad teiktajā ieklausījusies arī Lilija, saprotot, ka galīgi neko nezina no vēstures: – Bez tam man bija ļoti laba vēstures skolotāja, kas stundās stāstīja vairāk par to, kas bija rakstīts mācību grāmatā. Uz vēsturniekiem Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā bija liels konkurss – pieci cilvēki uz vienu vietu, un es jau biju izdomājusi rezerves variantu: ja netikšu, iešu uz ķīmiķiem, jo arī ķīmija man skolā labi padevās. Tomēr lielums atbira jau pēc pirmā eksāmena. Un tā es 1986. gadā pabeidzu Vēstures fakultāti un pēc nosūtījuma atnācu strādāt uz Madonas 2. vidusskolu, kas ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Savu profesijas izvēli nožēlojusi nekad neesmu. Redziet, matemātikā divreizdivi vienmēr būs četri, bet vēsture nemitīgi ir jāmācās – tā mainās līdz ar dzīvi. Vēsturi visnotaļ nosaka tie, kas ir pie varas. Taču ir teiciens – ja tu nezini savu pagātni, tad nez vai sapratīsi, kas sagaida nākotnē. Mūsu pagātnes kļūdas vienalga atkārtojas, un varbūt tieši tāpēc es labāk saprotu, kas notiek tagad.
Esmu beigusi Pļaviņu vidusskolu. Dzīvojām Rīteros, kur vēl joprojām mīt mana mammīte, un bērnības mājas ir tā vieta, uz kurieni aizbraucu vismaz divas reizes mēnesī. Tad paņemu līdzi suni un aizeju uz mežu, pastaigāt gar Daugavu (tieši pretim otrā pusē kādreiz slējās Staburags), apskatos, kā pieņemas kuplumā mani bērzi (vienu no tiem bērnībā paglābu, jo tas bija ieaudzis nevietā un vectēvs taisījās izraut).
Jūs jautājat, kas manā dzīvē ir lielākās vērtības? Neapšaubāmi tā ir mana ģimene – vīrs Māris, meita Marija, kas studē Tallinā starptautiskās attiecības, mana mamma, radi. Ir nerakstīts likums, ka vismaz trīs reizes gadā – Lieldienās, Jāņos un Ziemassvētkos – visi sabraucam kopā pie mammas. Un otrs – tā noteikti ir mīlestība pret saviem skolēniem, jo citādi skolā strādāt nevar. Ar bijušajiem audzēkņiem kontaktus uzturu joprojām. Daudzus no viņiem esmu ievedusi arī lielajā dzīvē, jo mani bieži vien uzaicina kāzās par vedējmāti. Tas man kļuvis jau par sava veida vaļasprieku. Arī šovasar trīs jau pieteiktas.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto