Ko tu, cilvēks, vari komentēt, ja rinda uz šo darbiņu iekritusi laikā, kad jārunā par mutes mazgāšanu avotā, par olu ripināšanu un zaķa trenkāšanu ap ceriņu krūmiem, lai atrāda, kur olas samētājis.
Kad tai pašā laikā priekš globālajiem mērogiem samērā tuvu nupat atkal kā no maisa jau atkārtoti izbiruši zaļi vīriņi bez pazīšanās zīmotnēm un rīko „burziņu", ko balsta ar padusēs iežmiegtiem automātiem, tā teikt, rīkiem, kas gatavi kuru katru brīdi spļaut uguni, lai apstiprinātu zaļo vīriņu pārstāvēto vienīgo īsto sarkanīgo patiesību, kas zibsnī no vampīra trešā ļaunajām ačtelēm, kura devīze pavisam vienkārša – mēs esam visur un pietiekamā vairumā, lai cīnītos par sabrukušās ļaunuma impērijas atjaunošanu vecajās robežās.
Visas šīs nervus drebinošās šarādes priekšā, izskatās, daudzi pasaules varenie un visu laicīgi zinošie vai vismaz paredzošie, kā mēdz sacīt, ir kā no plaukta nokrituši. Naivie. Vēsture, izrādās, tiek nogatavināta uz atkārtošanos. Allaž bija jāpatur prātā kādreiz skolā mācītais par īpašas impērijas plešanos jau daudzu gadsimtu garumā. No turienes tās kājas dīgst tiem, kas it kā visu var un drīkst. Kuri sadarbojoties allaž jāpatur prātā kā lielais neizdibināmais.
Te tev nu bija Lieldienas. Pašu mājās veiksmes stāsta galvenais varonis pošas uz Eiropas lielkantori palīdzēt sacerēt jaunas direktīvas jauniem veiksmes stāstiem, kuros varbūt patiešām varēs beidzot stāstīt, ka pie mums vairs nav strādājošo nabagu. Arī vecā Briseles gvarde katru mīļu brīsniņu smaida no visiem ekrāniem un monitoriem, cerot tikt atpakaļ uz iemīļoto, silti saulaino Eiropas kantori. Tepat mūsu dižajā putnu būrī „Knābis" turpinās knābju atdauzīšanas parodija. Šoreiz, kā rādās, ar tiesas palīdzību. Ar putām uz lūpām savas taisnībiņas un patiesībiņas turpina aizstāvēt biznesmeņi, kas, kā izskatās no malas, gatavi pārdot velnam pat savu vecomāti, kur nu vēl par tēvu zemi runāt. Ka tikai makā krīt un skan.
Vakardien, kad rakstīju šo komentāru, pagājušā gada ar melno zīmi apzīmētajā vietā Zolitūdē posās diezgan ilgi briedušajam eksperimentam, pēc kura realizēšanas ir cerība, tā izklausās, ka cerība, ne īsta pārliecība, līdz šā gada beigām tikt pie skaidrības par cēloni, vai vairākiem, šai traģēdijai. Var vēlēt tikai veiksmi, jo būvniecība taču nekad neapstāsies.
Bet pietiks. Tas viss tik kails un tai pašā laikā samudžināts, ka riebjas. Laikam tāpēc arī it kā agrais pēc bezsniega ziemas atnākušais pavasaris turpina pelēkoties. Tomēr par viņu, tas ir – pavasari, nešaubos. Paviļāsim un saklapēsim Lielās dienas svētku olas un žigli celsim godā veco, labo – vajag tikai rakt.
Autors: OĻĢERTS SKUJA