– Man ļoti patīk mans vārds, nevarētu iedomāties sev citu, – atzīst ANITA SLUCKA. – Vecmāmiņa gan ļoti vēlējās, lai mani nosauktu par Annu. Labi, ka mamma nepaklausīja.
Piedzimu Lubānā pirms 58 gadiem mājas dzemdībās. Laikam jau tāda ienākšana pasaulē nevarēja nozīmēt neko citu, kā vien to, ka šajā mazpilsētā, ko uzskatu par Latvijas skaistāko vietu, uzaugu un dzīvoju joprojām. Šobrīd strādāju Lubānas vidusskolā un esmu arī Lubānas novada pašvaldības izglītības darba speciāliste.
No bērnības atceros to, ka mana iemīļotā rotaļlieta bija no tukšām koka diegu spolītēm izveidots vilcieniņš, kas, protams, bieži niķojās un bremzēja. Mūsu mājās bija liels, vecs radioaparāts. Stundām ilgi varēju sēdēt un, grozot radioaparāta skalas pogu, klausīties dažādās balsīs, valodās un mūzikas skaņās. Bieži pakavējos pie radiostacijas, kuras viļņos skanēja sveša, bet intriģējoša un skanīga valoda. Atceros šīs izjūtas un to, ka nodomāju: „Kad izaugšu liela, noteikti iemācīšos šo valodu!" Un tā jau kopš 1965. gada, kad uzsāku vācu valodas apguvi, tā ir mana sirdslieta, mans darbs un aizraušanās. Esmu absolvējusi Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultāti un Hāgenas (Vācijā) universitāti, kurā iegūts maģistra grāds. Ļoti lepojos ar saviem skolēniem, kuri guvuši labus rezultātus vācu valodas olimpiādēs gan bijušā rajona, gan reģiona mērogā, kā arī dažādos konkursos valstī. Audzēkņu smaids un pateiktais paldies man liek saprast, ka daru savu īsto darbu. Nezinu, vai pienāks tāda diena, kad uz skolu nedošos ar prieku. Domāju, ka ne.
Mans drošais balsts ir mana ģimene – vīrs Arkādijs, mūsu meita Renāte, kas man palīdzējusi iepazīt un iemīlēt psiholoģiju un kas liek uz situācijām paskatīties citādāk, un dēls Rinalds, kura mērķtiecība un gribasspēks gan triatlonā, gan citās dzīves jomās sniedz lielu iedvesmu.
Ko cilvēkos vērtēju visaugstāk?
Godīgumu, patiesumu un sirds inteliģenci. Esmu sapratusi, ka mūsdienu pasaulē neiztikt bez tolerances – iecietības pret citādo un citādi domājošo. To ik dienu mācu arī saviem skolēniem.
Mans vaļasprieks ir manas mājas, kur mani vienmēr priecīgi sagaida suns Darvins. Spēku gūstu no zemes, rušinoties pa dārzu vai siltumnīcu. Īpašas ir tās dienas, kad atbrauc bērni vai kādi viesi. Labprāt izmēģinu dažādas jaunas ēdienu receptes, ko vispirms „pārbaudu uz sava vīra".
Sapņoju par ceļošanu. Jo-projām skaistās atmiņās dzīvo ceļojums uz Tenerifi, kurā pirms dažiem gadiem devāmies kopā ar Renāti (no šī ceļojuma Anita izvēlējās foto šai slejai. – B. M.).
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva