– Par sevi varu teikt, ka no paša savas dzīves sākuma esmu īsta mētrieniete, par ko man nav nekādu pretenziju, – atzīst VIJA TOČA. – Vārdu Vija mamma ielikusi tāpēc, ka tas ir īss un skanīgs. Arī māsa Aija pie sava vārda tika tieši tā paša iemesla dēļ. Manuprāt, vārds man piestāv, tāpat arī mīļvārdiņi ir jauki – Vijucis, Vijolīte, Vijiņa.
Esmu lasījusi sava vārda raksturojumu, kurā teikts, ka Vija ir stikla kalnā kāpēja. Viņai piemīt izcilas spējas lasīt zvaigznēs un izprast riskantos cilvēka zemapziņas slāņus. Interesējas par politiku. Nekad neizsamist un zina, cik dīvaini viss dzīvē mainās: te prieks, te izmisums, te izlīdzinājuma izjūta. Ja arī iekrīt pamatīgā tintē, rāpjas laukā un lepni paceltu galvu soļo tālāk.
Nu nezinu, vai tas ir par mani, lai gan vajadzība sevi apliecināt šad tad visdažādākajos veidos izlien ārā, bet tas, ka viss nepārtraukti mainās un tu tiec ierauts kā smilšu graudiņš vēja virpulī, liek vienmēr būt formā.
Man patīk lasīt grāmatas. Starp citu, daudzas atziņas rosina uz lietām paskatīties citādāk un daudz arī iemāca. Vēl man patīk darboties siltumnīcā, bet visvairāk –
slinkot.
Mani draugi, mans patvērums ir mana ģimene, bet vislielākā vērtība – mani dēli Māris un Edgars. Kaut gan īsti pareizi dzīvē nav iekārtots: mūsu bērni tik ātri kļūst lieli, bet gribas tik daudz vēl rūpēties!
Protams, lielu daļu manas dzīves aizņem darbs, un paldies visiem augstākiem spēkiem, ka šobrīd varu strādāt to, kas man patīk. Esmu skolotāja un ar prieku strādāju Madonas mākslas skolā un vēl Mētrienas pamatskolā. Man patīk radoši eksperimentēt, un tas palīdz, strādājot ar bērniem. Vienmēr esmu apbrīnojusi bērnus, kuru fantāzija, izdoma nav izsmeļama, un viņu radītie darbi ir vislielākais brīnums. Esmu par to, ka starp skolotāju un skolēnu nav dziļš grāvis, bet sapratnes, savstarpējas cieņas, uzticēšanās tilts. Esot kopā ar bērniem, jauniešiem, tu nepamani, kā skrien gadi…
Cenšos vienmēr būt es pati. Tas ir ļoti grūti, jo vieglāk ir dzīvot ar masku, bet es par to vienmēr piedomāju. Esmu tāda, kāda esmu – ar saviem plusiem un mīnusiem. Bet vienmēr jau var mainīties! Bieži dzirdu: ārzemēs gan visi laipni, smaidīgi utt. Bet tas taču nekādu naudu no mums pašiem neprasa – būt laipniem, iecietīgiem, iejūtīgiem citam pret citu. Ar prieku šo „ārzemju" gaisotni jau jūtu arī Madonā un cenšos piekopt arī pati.
Visām savām vārdamāsām novēlu mūsu dienā, 5. aprīlī, būt pašām skaistākajām, labākajām un izbaudīt šo dienu tieši tā, kā mēs to vēlamies (piemēram, es – slinkošu un pieņemšu apsveikumus)! – atzīstas Vija.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto