Šonedēļ Valsts prezidenta kanceleja, Saeima un valdība saņēma aptuveni 400 dažādu nozaru, taču galvenokārt kultūras jomu pārstāvošu cilvēku parakstītu atklātu vēstuli, kurā aicināts Andrim Bērziņam izvērtēt savas iespējas turpināt ieņemt Valsts prezidenta amatu, jo vēstuli parakstījušie neuzskata, ka tāds prezidents pārstāv Latvijas tautas intereses.
No vienas puses, varētu atmest ar roku un teikt – „re, kā radošā inteliģence (kuras vidū ne mazums ar uzmanības trūkumu sirgstošo) sašūmējusies un no mušas pūš ziloni". Nevar noliegt, ka izvēlēts viegls mērķis. Valsts prezidenta publiskās uzstāšanās gan formas, gan satura ziņā bieži vien salīdzināmas ar avārijām, un tas nelielais uzticības kredīts un šarms, ko Andris Bērziņš atsevišķā sabiedrības daļā bija iekarojis ar savu vienkāršumu un „lietu saukšanu īstajos, tautai saprotamajos vārdos", kas jo īpaši bija vērojams pēc Zolitūdes traģēdijas, jau ir krietni paplēnējis. Uz vāju valsts vadību acis var pievērt laikā, kad nav ārēju apdraudējumu un ekonomika ir stabila, taču šābrīža situācija paģērē, lai valsts vadītājam piemistu atbildības izjūta un apziņa, ka katram viņa publiski teiktajam vārdam ir svars un tālejošas sekas. Diemžēl sabiedrībā (un uz to norāda arī vēstuli parakstījušie cilvēki) aizvien vairāk nostiprinās viedoklis, ka valsts vadība nav uzticēta cilvēkiem, kuri spēj rīkoties izlēmīgi. Vēstules autoru prasības ir saprotamas – prezidentam un Saeimas deputātiem skaidri, nepārprotami un visplašākajai sabiedrībai saprotami jāpauž sava nostāja ne tikai pret notikumiem Ukrainā un tās likumīgajā sastāvdaļā – autonomajā Krimas apgabalā, kas ir Krimas tatāru dzimtene un vienīgās mājas, bet arī pret notikumiem Kremlī, kur vara ir pāraugusi autoritārā diktatūrā.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 02.04.2014.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS