Vakar apritēja 65 gadi kopš Padomju Savienības okupācijas varas iestāžu pastrādātā viena no nežēlīgākajiem noziegumiem pret Latvijas iedzīvotājiem.
1949. gada marta deportācijās Baltijas valstu iedzīvotāji masveidā tika izrauti no savām mājām, sadzīti lopu vagonos un aizvesti uz attāliem Padomju Savienības reģioniem. „Krasta bangas", kas bija šī nozieguma kodētais nosaukums, laikā no Baltijas tika izsūtīti vairāk nekā 90 000 iedzīvotāju, teju puse – 42 149 –
no tiem tika izvesti no Latvijas. Madonas apriņķis šajā dienā zaudēja 1969 iedzīvotājus. Daudziem no viņiem skats uz Latvijas ainavu no vilciena durvīm bija pēdējās svešumā aizvestās atmiņas par dzimteni.
Vakar daudzviet Latvijā atceres pasākumos tika pieminēti 1949. gada deportāciju upuri. Madonā un novada pagastos uz piemiņas pasākumiem pulcējās represiju upuri, to tuvinieki un visi, kam nav vienaldzīgs deportēto nestais upuris. Pilsētā pie Šķeltā akmens par spīti aukstajam, vējainajam laikam pulcējās daudz cilvēku. Atšķirībā no citiem gadiem plašā skaitā bija ieradušies Madonas skolu skolēni. Stacijā uz sliedēm stāvošie kravas vagoni raisīja baisas asociācijas ar notikumiem, kas šajā pašā vietā norisinājās pirms 65 gadiem.
Piemiņas pasākumā skanēja dziesmas, ko dziedāja Madonas Valsts ģimnāzijas kora puiši Ijas Voiničas vadībā, kā arī jauniešu dramatiskā kolektīva pārstāvji. Viņi arī lasīja vienu no izsūtījuma stāstiem.
Madonieti Arti Gulbi kopā ar māti un abām vecmammām izveda no Lubejas pagasta „Imantām". Latvijā viņš atgriezās pēc astoņiem izsūtījumā pavadītiem gadiem – 1957. gada 17. aprīlī. „1949. gada 25. marts. Mana dzimšanas diena. Paliek 14 gadi. Liels. Bija jābūt lielam. Madonas stacijā stāv vairāki lopu vagoni ar cilvēkiem. Vienā no tiem uz savām pauniņām sēd abas manas vecmammas. Ar mammu centāmies no izvešanas izvairīties, bet… Mamma līdzi bija paņēmusi kanniņu ar zirņiem un savas augstpapēžu kurpes. Ceļā iztiekam ar sāļi skābo negaršīgo maizi, ūdeni un vienreiz dienā izsniegto zupu vai biezputru ar eļļu. Madonā vagonos esam liels skaits cilvēku. Visu laiku kopā, un arī dabiskās vajadzības jākārto turpat. Vagonā nomirst mazs bērniņš. Zaldāts līķīti aiznes. Mūsu ceļa galamērķis – pilsēta Svobodnaja.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 26.03.2014.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto