Oficiāli iestājoties astronomiskajam pavasarim 20. martā un uz brīvdienām sasolītajiem plus grādiem, kā rādās, šā gada „sajukusī" ziema atsūtīja savu beidzamo sveicienu – biezāko sniega segu kopš pērnā pavasara.
Agrā 20. marta rītā brienot pa baltajām kupenām, filozofiskās paralēlēs domājot, gan šķiet, ka tādējādi jau atkal varam pārliecināties par „balto miera ostu", kas valda pie mums, Madonas reģionā. Tā teikt, lai jau ir pie mums „sajukusi" ziema, kamēr vien citas svarīgas lietas „nenojūk", kā tas vērojams gan tepat Latvijā, gan pasaulē.
Tā šonedēļ sabiedrības uzmanība bija vērsta uz, visticamāk, slima indivīda uzbrukumiem četrām mazām meitenēm Rīgā. Vainīgā meklējumi joprojām turpinās, un ir satraucoši domāt, ka šādi cilvēki dzīvo mums tepat līdzās. Šādās reizēs atkal un atkal jādomā par Latvijas bērnu drošību. Ne velti jau gadiem tiek runāts par augsto bērnu traumatisma līmeni valstī, kas diemžēl nemazinās. Tas, protams, ir neliels akmentiņš ikviena cietušā bērna vecāku, kā arī pārējo līdzcilvēku lauciņā – ka nelaimes ar bērniem var notikt nepamanītas. Ka arī šajā konkrētajā situācijā varmākam, visticamāk, iepriekš bijusi netraucēta iespēja bērnus novērot rotaļu laukumiņos un viņiem uzbrukt brīdī, kad klāt nav neviena pieaugušā. Tad jājautā – ko tik mazi bērni vieni paši dara bez uzraudzības sabiedriskās vietās, trijos no gadījumiem – vakarpusē? Ir atzīstami policijas apvienotie spēki un iniciatīva iesaistīt sabiedrību maniaka meklēšanā, kas, cerams, drīzumā vainagosies ar vainīgā notveršanu.
Savukārt pasaules vēsturē aizvadītā nedēļa ieies ar Krimas likteņa izlemšanu. Cik labdabīgi vai vardarbīgi svētdien, 16. martā, noritēja Krimas iedzīvotāju referendums, no malas grūti pateikt. Bet fakts paliek neapstrīdams – Krievijas Federācija 18. martā Krimu un Sevastopoli uzņēma savā sastāvā. Pēc viesošanās Ukrainā pirms diviem gadiem man atmiņā palikusi vairāku vietējo iedzīvotāju izteiktā vēlme pievienoties ES. Taču nenoliedzami jau tolaik bija arī otra sabiedrības daļa, kas apņēmīgi pauda – Ukrainai ir jādodas pretējā – Krievijas – virzienā. Turklāt Krimas situācijas pamatā ir arī sarežģīti vēsturiskie un politiskie apsvērumi, par kuriem, šķiet, pat vēsturnieki vēl strīdas. Tā arī Baltijas un citas postpadomijas valstis tiek biedētas ar Krievijas interesi tajās un atsevišķu teritoriju pievienošanu lielvalstij līdzīga mērķa vārdā – etnisko krievu iedzīvotāju interešu aizstāvība. Lai gan tas, manuprāt, ir maz ticams, noteikti būs cita Krievijas pretreakcija Rietumu paustajam nosodījumam un ieviestajiem ierobežojumiem. Jāskatās, kā šie „domino kauliņi" sakritīs.
Autore: LAURA KOVTUNA