Pirms pāris nedēļām mani kā pēkšņs zibens spēriens pārsteidza ziņa, ka grib likvidēt Sarkaņu pamatskolu. Beidzamajā Madonas novada domes sēdē gan šis lēmums uz laiku ir atlikts, bet droši vien tikai uz laiku. Pie tam likvidētāji negrib, ka lieto vārdu „likvidēs", jo tā esot pašvaldības skolu tīkla sakārtošana. Vai tad tā nav likvidēšana, ja skola vairs skolasbērnus neuzņems?
Kas notiks ar skaisto skolas ēku, kas nesen renovēta, siltināta, modernizēta? Latvijā ļoti daudzas skolas ir likvidētas, bet pamestajās ēkās – kaut kādi kantorīši, ražotnes vai dzīvokļi, ēkas strauji iet bojā. Kā raksturīgs piemērs ir Vecpiebalgas novada slavenā Kaudzīšu pamatskola. Likvidēja, tur izmitināja mežstrādniekus; beigās skola nodega. Tagad skolas drupās auro vējš un klabina atlūzušos jumta skārda gabalus, radot baisu un pretīgu izjūtu. Vēl šur tur var manīt zālē ieaugušas mācību līdzekļu lauskas. Nav nekādas garantijas, ka kaut kas līdzīgs nenotiks pārējās likvidētajās („sakārtotajās") skolās.
Lauku skolas ap sevi veido kultūrvidi, pēc skolas likvidēšanas tā izzūd, apkārtnē cilvēku skaits samazinās, jo tie aizbrauc uz vietām, kur skolas ir tuvāk dzīvesvietai. Likvidētās skolas apkārtne pārvēršas par nomali. Skolotāji ir kultūrvides veidotāji visā apkārtnē, sevišķi tas sakāms par Sarkaņu skolotājiem, jo viņi ir kā vienots veselums ar kultūras darbiniekiem, ar visu sabiedrību, ar pagasta vadību.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 12.03.2014.
Autors: JĀNIS HIRŠS,
bijušais Sarkaņu septiņgadīgās skolas direktors