Bija jau ierasts, ka Madonas muzeja izstāžu zālēs apmeklētājus sagaida un ar tiem profesionāli darbojas Zina Apsīte. Kopš 1. marta Zina ir devusies pensijā, tāpēc aicināju viņu uz plašāku sarunu.
– Atskatoties pagātnē – kas īsti atveda uz Madonu un Madonas novadpētniecības un mākslas muzeju?
– Madonā ierados 1977. gadā. Atbraucu no Rīgas, kaut esmu no Talsu rajona, Rojas, – pastāstīja Zina Apsīte. – No 1978. gada 1. marta manā darba grāmatiņā ir ieraksts, ka sāku strādāt muzejā. Sākumā bija pārdomas, kā būs, jo jūras mala un mamma palika Kurzemē, bet Madonā veidoju ģimeni, un pa šiem gadiem esmu te iedzīvojusies, ir daudz pazīstamu cilvēku – Madona man patīk. Atceroties septiņdesmitos gadus, varu teikt, ka labāk te iejusties palīdzēja satikšanās ar Brigitu Balodi. Bijām vienā laikā studējušas Latvijas Universitātē vēsturi (viņa – dienas nodaļā, es – vakara), bija pazīstams cilvēks. Savukārt darbu muzejā ieteica vīramāte, kas pazina direktori Elzu Rudenāju. Tā nu uzsāku strādāt par muzeja zinātnisko līdzstrādnieci, un pirmais darbs bija afišu locīšana. Vēl tagad atceros tipogrāfijas krāsas smaržu, jo tobrīd gaidīju pirmo dēlu un šī krāsa likās pārāk asa un spēcīga.
Kā vienu no pirmajiem iepazītajiem cilvēkiem minēšu Jāni Simsonu, Elzu Rudenāju un citus vecos darbabiedrus. No izstāžu zāļu atklāšanas brīža Elza Rudenāja mani ievirzīja par izglītojošā darba nodaļas vadītāju izstāžu zālēs. Muzeja brīnišķīgās izstāžu zāles atklāja 1984. gada 12. augustā, un kopš tā brīža te esmu nostrādājusi 29 gadus, 6 mēnešus un 17 dienas, muzejā kopumā – 36 gadus.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 07.03.2014.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto