Jau vairāk nekā divus mēnešus visas pasaules skati ir pievērsti Ukrainai. Situācija joprojām ir saspringta, un saspīlējums, visticamāk, nākamajās nedēļās tikai palielināsies. Eļļu ugunij vakar vēl vairāk pielēja Krimas Autonomās Republikas parlamenta balsojums par teritorijas pievienošanos Krievijai un referenduma rīkošanu jau 16. martā – Latvijai, starp citu, tik zīmīgajā datumā.
Un runa jau nav tikai par Krimas pussalu, ko Ukrainai 1954. gadā, kā jau bijušajai Padomju Savienībai un tagad arī Krievijai raksturīgi, pēc būtības vienpersoniski uzdāvināja Ņikita Hruščovs un ko līdzīgā veidā tagad grib atņemt Vladimirs Putins, aizmirstot, ka civilizētā pasaulē dāvanas atpakaļ neviens taču neņem…
Tos, kas skatās Krievijas televīziju, bažīgus (un ne bez pamata) dara Krievijā pazīstamu cilvēku emocionālie un ar lielu pārliecību paustie aicinājumi, ka Ukrainā īpašs statuss, aizstāvot tautiešu intereses, esot jānosaka vēl sešos reģionos. Diemžēl Ukraina var zaudēt ne tikai Krimas pussalu. Un vai Krievija, ja tā patiešām notiks, ar to aprobežosies? Teritorijas tuvajā pierobežā, kur Krievijai izvērsties, vadoties pēc šādiem apsvērumiem, ir ļoti plašas. Kas būs nākamie, kuri lūgs Krievijas aizstāvību? Daugavpils? Latgale? Vai antifašisti – 16. marta leģionāru atceres pasākumos?
Mūsu valsts augstākās amatpersonas gan apgalvo, ka reāla apdraudējuma Latvijai no Krievijas puses neesot, pastāvot vienīgi riski. Bet tas ir diezgan vājš mierinājums, jo pilnīgas pārliecības par to, ka reāla apdraudējuma gadījumā kāds spēs un patiesi gribēs mūs pasargāt no ārējās intervences, diemžēl nav, neraugoties uz to, ka Latvija ir ES un NATO dalībvalsts.
Atcerēsimies, ASV jau savulaik nesteidzās arī ar Latvijas neatkarības atzīšanu 1991. gadā. Atcerēsimies, ka ASV bija tikai 42. valsts, kas to atzina un, starp citu, tikai pēc tam, kad to bija izdarījusi Krievija, kaut gan visus 50 gadus 1940. gada notikumus Latvijā ASV neuztvēra citādi kā par mūsu valsts okupāciju.
Galu galā ASV ir tālu, bet Krievija – tepat blakus. Ja ES, ASV, NATO viedokļus, kā rīkoties, reāla apdraudējuma apstākļos saskaņos tikpat gausi kā Ukrainas gadījumā, nav grūti iedomāties, kā rokās te varētu nonākt vara.
Vadoties pēc šiem apsvērumiem, nacionāļu priekšlikums par NATO militārās bāzes izveidošanu Latvijā vairs nešķiet no „fantastikas pasaules", bet gan kā uz valsts drošību vērsts solis.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA