Ar Pēteri Ošu esam klasesbiedri no pirmās skolas dienas 1947. gadā līdz vidusskolas izlaidumam 1958. gadā. Esam vienaudži – kara laika bērni, pēckara gadu skolēni. Skolēni, kam bija jāpieredz gan klasesbiedru aizvešana liktenīgajā 25. martā, gan vecāku iestāšanās kolhozā.
Taču skolā mēs jutāmies pasargāti. Bijām draudzīgi, dzīvespriecīgi, zinātkāri. Visi līdzīgi – pašaustās vai no vecāku apģērbiem pāršūtās drēbēs.
Mīlējām un cienījām savu klases audzinātāju Mildu Apsīti. Viņa mums mācīja gandrīz visu – sākot ar glītrakstīšanu un beidzot ar tautiskajām dejām. Čakli mācījāmies, strādājām skolas izmēģinājuma lauciņos, zīmējām programmas skolas eglīšu vakariem, vācām makulatūru un metāllūžņus. Daudz sportojām – slēpojām gan skolā, gan mājās. Nobrauciens no Šaujamkalna – tas gan bija nopietns pārbaudījums! Bet, līdzko nokusa sniegs un kaut cik apžuva volejbola laukums, pie tā stāvēja spēlētgribētāju rinda.
Neiztikām arī, protams, bez palaidnībām. Pavasarī, kad tuvojās ledus iešana Aiviekstē, bija grūti mierīgi nosēdēt solos, – tā vien spicējām ausis un, protams, reizēm bez atļaujas skrējām uz upi. Arī plostus gājām skatīties. Pēteris atceras, kā plostnieki puikām rādījuši milzu samu, kas bija iestrēdzis starp baļķiem.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 07.03.2014.
Autore: ASTRĪDA AIZSILNIECE,
Ļaudonas vidusskolas
1958. gada absolvente