Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas daudzas pašvaldības īstenoja līdz tam nereālu sapni – sāka izdot sava pagasta vai pilsētas avīzi. Par pirmajiem celmlaužiem bijušā Madonas rajona teritorijā 1994. gadā kļuva Praulienas pagasts, Varakļānu pilsēta, Ļaudonas pagasts, bet varakļānieši bija vienīgie, kas izdeva no pašvaldības neatkarīgu laikrakstu „Varakļōnīts".
Pa šiem gadiem laikraksts ir piedzīvojis dažas izmaiņas. Nedaudz ir mainījies tā vizuālais tēls, izdevējs, redaktori, bet joprojām tas iznāk reizi mēnesī. Kad pagājušajā nedēļā tikāmies ar tagadējo „Varakļōnīša" redaktori, Varakļānu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāju AINU JAUNZEMI, bija iznācis jau 237. numurs un nosvinēta laikraksta 20 gadu jubileja.
Tiesa, beidzamajos gados ir viens mēnesis, kad avīze netiek izdota. Tas ir jūlijs, ko redaktore un arī citi, kas piedalās tās veidošanā, izmanto atpūtai, jo ar laikraksta veidošanu esot tā, ka tad, kad top kārtējais numurs, nekam citam daudz laika vis neatliek, par to vien esot jādomā, neraugoties uz to, ka avīzi jau neveido viens cilvēks – tas tomēr ir komandas darbs.
– Mums viss ir salikts „pa plauktiņiem". Esam vienojušies, kurš kādus rakstus katru mēnesi gatavos, man tikai jāpiezvana un jāatgādina, līdz kuram datumam tie ir jāiesniedz. Arī domē mani jau sen vairs neuztver tikai kā Ainu Jaunzemi, bet gan vairāk kā „Varakļōnīša" redaktori.
No pašvaldības operatīvi mēs saņemam visu interesējošo informāciju, tai skaitā arī par domes pieņemtajiem lēmumiem. Bet bija laiks, kad paši piedalījāmies domes sēdēs, visu fiksējām un pēc tam aprakstījām.
– Atskatoties uz avīzes iznākšanas 20 gadiem, kas vairāk ir palicis atmiņā?
– Protams, daudz ir pārdzīvots un piedzīvots. Bija arī laiks, kad likās, ka avīze vairs neiznāks. Varakļānu novada pašvaldība bija tā, kas mūs atbalstīja un teica:
Varakļānos ir jābūt savai avīzei! Un tāda ir arī pašu varakļāniešu nostāja. Par to, ka avīze patiešām tiek gaidīta, nupat vēlreiz pārliecinājos, kad nedaudz aizkavējās kārtējā numura iznākšana.
Visi ir jau ielāgojuši, kurā nedēļā „Varakļōnīts" tiek drukāts. Ja tas aizkavējas kaut tikai par dažām dienām, pirmais jautājums, ko, satiekot uz ielas vai veikalā, man uzdod, ir – kur palikusi avīze?
Cilvēki 20 gadu garumā pie tās patiešām ir jau pieraduši. Līdzīgi, kā katru dienu ir jādzer ūdens, jāēd maize, tā ir arī ar avīzi. Daudzi laikraksta numurus glabā mājās kā tādu svētumu. Gatavojoties 100. numura ballei, mēs aicinājām atsaukties tos, kam ir visi simt numuri. Atsaucās kādi vienpadsmit.
Savukārt, kad svinējām 200. numura izdošanu, es aptaujāju šos cilvēkus un saņēmu atbildi, ka viņiem, protams, arī tagad esot visi.
Jau kopš avīzes pirmsākumiem esam izvēlējušies mazo A4 formātu. Kā paši smejamies – mums ik mēnesi ir savs žurnāls. Šāds formāts mūsu lasītājiem patīk vairāk, citu viņi nemaz negrib.
Starp citu, pats pirmais „Varakļōnīša" numurs ir iznācis kā neatkarīgs laikraksts Varakļānu novadā, kaut gan toreiz tāda novada vēl nemaz nebija. Tad vēl bija Varakļānu pilsēta, Varakļānu pagasts un Murmastienes pagasts, bet, kā avīzes 100. numura ballē atzina toreizējais pilsētas domes izpilddirektors Juris Kazāks, „Varakļōnīts" visiem notikumiem jau vienmēr ejot pa priekšu.
– Viena no vizuālajām izmaiņām, ko katrs var pamanīt, paņemot avīzi rokās, ir tā, ka ir uzlabojusies kvalitāte. Vai pašiem arī tā šķiet?
– Šai gadījumā gandrīz varu teikt, ko saka daudzi, – viss, kas dzīvē notiek, ir uz labu. Pirms vairākiem gadiem mēs bēdājāmies, ka tiek slēgta Viļānu tipogrāfija, kur daudzus gadus drukājām avīzi. Tagad tas notiek tipogrāfijā „Erante", un jāatzīst, ka kvalitāte ir uzlabojusies, it sevišķi tas sakāms par fotogrāfijām. Avīze kļuvusi arī krāsaināka – pirmā un pēdējā lappusīte tiek drukāta krāsās. Liels paldies jāsaka Ilutai Ošai par profesionalitāti, sagatavojot avīzi iespiešanai.
– Vai pašai rakstīt arī patīk?
– Man varbūt ne tik ļoti patīk rakstīt, cik satikties ar cilvēkiem, uzklausīt viņu domas, viņu sāpes un priekus, un tad lielākoties sanāk arī ļoti jaukas intervijas. Sarunājoties var ļoti labi just, ko cilvēki vēlas teikt un ko negrib atklāt.
Katrā ziņā par „rakstnieci" sevi neuzskatu, vienkārši pieturos pie tā, ko esmu iemācījusies skolā un apguvusi augstskolā. Manus rakstus var salīdzināt ar pārspriedumiem, līdzīgi, kā tos raksta arī vidusskolēni, – ar ievadu, iztirzājumu, nobeigumu un loģiskiem secinājumiem.
Man ir liels prieks, ka pa šiem gadiem esmu sastapusi daudz brīnišķīgu cilvēku, īstenus novada patriotus. Katrā avīzes numurā ielieku visu savu sirdi, savu mīlestību, prātu, enerģiju, tāpēc es, piemēram, nerakstu „Redaktores sleju".
– Avīzes „Varakļōnīts" pirmsākumi ir saistīti ar Jāņa Piļpuka un Genovefas Melnes vārdu. Kā jūs kļuvāt par redaktori, varbūt piedalījāties avīzes pirmo numuru veidošanā?
– Kad Varakļānos sāka iznākt sava avīze, es, tāpat kā citi, par to ļoti priecājos, bet tās izdošanas pirmajos gados man bija citas aktivitātes, kurās iesaistījos. Tad es vēl biju sarīkojumu deju skolotāja, tāpat savu prasīja pamatdarbs skolā, daiļlasītāju, literāro konkursu organizēšana, dramatiskie pulciņi un daudz kas cits. Es nekad dzīvē neesmu sēdējusi uz vietas, visu laiku esmu bijusi kustībā un darbībā.
Pirmie redaktori Jānis Piļpuks un Genovefa Melne avīzi divarpus gadus izdeva zem SIA „Meļņi" karoga, bet 1996. gadā aicināja mani uzņemties redaktores pienākumus un turpināt viņu iesākto.
Atceros, tas bija maijā. Atceros, kā visu vasaru par to domāju. Es jau toreiz ļoti labi apzinājos, cik daudz laika un spēka tas prasīs, tomēr nedomāju, ka redaktores pienākumus spēšu veikt tik ilgi. Jāmeklē jau kāds jaunāks palīgs, kam varētu nodot stafeti.
Bet toreiz, lai avīze varētu iznākt arī turpmāk, nodibinājām atklāto sabiedrisko fondu „Varakļōnīts". Vēlāk tas pārtapa par biedrību „Varakļōnīts", kas joprojām ir avīzes izdevēja.
Kad kļuvu par redaktori, sapratu, ka man vajadzīgs arī kāds palīgs. Par to kļuva mūsu skolas bibliotekāre Sanita Zaburdajeva – ļoti jauks, atbildīgs, atsaucīgs un atvērts cilvēks. Mums izveidojās ļoti laba sadarbība, kopā ar viņu mēs avīzi veidojām kādus gadus desmit, bet tagad redaktore esmu viena.
Pašos pirmsākumos nebija arī datoru. Raksti tika iesniegti rokrakstā, tie bija jāsaliek, un to darīja Sanita. Tagad pat nevaru iedomāties, kā bez viņas būtu izdevusi avīzi. Turklāt arī viņa pati rakstīja brīnišķīgus rakstus – vienmēr ar rozīnīti.
Sākumā bija tā, ka avīzē tika publicēti raksti, bet attēlu varējām atļauties tikai vienu. Ar foto bija jābrauc uz Rīgu, lai no bildes tur uztaisītu klišeju, pēc tam vajadzēja tai braukt pakaļ, un tā vēl bija jāaizved uz Viļānu tipogrāfiju. Tas bija gan dārgi, gan laikietilpīgi. Tagad to pat grūti iedomāties, ka avīze varētu iznākt ar vienu bildi.
Pats avīzes tapšanas process jau toreiz bija ļoti sarežģīts. Arī raksti vispirms bija jāaizved uz Viļānu tipogrāfiju, kur burtlicis tos salika, bet pirms drukāšanas slejas vēlreiz bija jāpārlasa, jāsalīdzina, jāpamana burtu kļūdas, jāatrod pazudušie komati un punkti. Tas vēl nebija viss. Nodrukātā avīze bija vēl jāsaliek kopā, un to darījām šajā pašā istabā, kurā pašlaik sarunājamies. Dzīvoklis pārvērtās par īstu darbnīcu. Sākumā pagāja trīs četras stundas, kamēr salocījām un kopā salikām 700 eksemplāru, bet vēlāk jau iemanījāmies to paveikt pusotras stundas laikā.
Tagad ar smaidu varam atsaukt atmiņā daudzus interesantus atgadījumus, bet toreiz tie bieži vien bija smiekli caur asarām.
– Pēc profesijas jūs esat latviešu valodas skolotāja?
– Mana pirmā izglītība ir kultūras darbiniece. Vispirms es beidzu Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumu, bet Latvijas Universitāti absolvēju pēc tam. Esmu filologs, bet manī joprojām ir arī kultūras darbinieka gars. Patīk organizēt dažādus pasākumus, agrāk – arī tos vadīt.
Ieejot klasē, man patīk sajust atmosfēru. Tie ir bērni, kam cenšos iedot visu, ko pati zinu un protu. Bērni ir kā māls, ko var veidot. Un arī viņi no tevis paņem to labāko. Turpretī kultūras namā, kad ir bijis jāvada kāds pasākums, es nekad iepriekš nevarēju būt droša, ka viss izdosies, kā iecerēts. Vienmēr var ienākt kāds un visu sabojāt. Tāpēc mana mīlestība, mans mūža darbs tomēr ir skola. Man patīk darbs ar bērniem. Patīk kopā ar viņiem braukt ekskursijās un piedalīties dažādās sacensībās. Ekskursijās man vispār patīk braukt un tagad – arī kopā ar mazmeitu Martu. Skola, kurā strādāju kopš 1975. gada, kā jau minēju, ir mans sirdsdarbs, un arī avīze ir mans sirdsdarbs. Mana mīlestība nu jau 50 gadu ir arī Varakļānu pilsēta. Te mani pazīst, un arī es daudzus pazīstu.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
TERESES KORSAKAS foto