Šo ziemu esam aprunājuši locījumu locījumos, mēģinot izprovocēt kādu kārtīgu snidzienu, bet kā nekā, tā nekā. Neklausa. Lai gan no garu gadu pieredzes var arī sacīt, ka populārais teiciens „Nekad nesaki „nekad"" var būt spēkā arī šajā gadījumā. Puteņu mēnesis gan šodien paceļ cepuri, bet cīruļputeņi var atlidot reizē ar cīruļiem, jo tas, vēsturiski ņemot, martam piedienīgs pasākums bijis ne vienu reizi vien. Taču ar ziemu tā kā tā ir cauri. Veikali jau sen sēklu pilni, un droši var sacīt, ka ne vienā vien kastītē, gan lielākā, gan pavisam mazā mērogā, jau zaļi deguni skatās uz pasauli.
Bet bez puteņiem jau mēs nevaram palikt. Ja nav dabā, tad būs mūsu maciņos.
Maksa par elektrību, bez asniņiem, uzreiz būs ar lapiņām, pie tam pamatīgi apaļām. Tik apaļām, ka mūsu augstie lēmēji Saeimā nevar vien nobrīnīties, kā tas tā sanācis. Tā dubultīgā maksa par kilovatu pati nokritusi no gaisa un iebalsota, re, tikai rociņas cilājot. Tālab nav pat īsti pamanīts, kur smaguma centrs radies… Bet trādirīdis augšstāvā nu iet vaļā pilnā sparā. Ko pabalstīs, vai atbalstīs. Kas administrēs un kā to darīs. Vai pagaidām tas tirgus, par kura esamību, lasi – neesamību, būtu jāpiebremzē, jo bez naudiskās nopietnības šai lietā apkārt skan apsmaidīšana un arī ne visai gaišu darījumu jausmas. Kā tas viss beigsies komandējošās aprindās, īsti ņemot, nav mūsu darīšana, jo skaidrs ir viens – turi maku ciet vai neturi, elektriskais caurvējš tur jau iekšā.
Vispār jau skatoties no zemēm, kā mēdzam sacīt pa vecam, uz augšu, nedomājot tikai par šo nedēļu, bet piemetot klāt kādu šķipsniņu no atgūtās brīvības desmitgadēm, ir grūti savākties domās par veselu kaudzi dīvainību, lai neteiktu diktāk, kas apsēdušas valsti. Ilggadējie vadošie un valdošie, visspējīgie darboties visās jomās, lai tikai saglabātu silto beņķīti un apaļo žūksnīti, ir palaiduši „Liepājas metalurgu", Ķemerus, par sīkākām vienībām nerunājot, toties labi apguvuši Briseli vai – gluži otrādi – Brisele apguvusi viņus. Pirmsvēlēšanu šurumburums jau iet pilnā sparā, un čaklas rociņas vicina sirsnīgiem solījumiem izrakstītus karodziņus. Cilā tēzes par kaimiņvalstu maigajām interesēm, vai kā tur, bet gluži klaji piemēro pavisam nemaigu interešu izpausmes pret saviem pilsoņiem.
Gribot negribot jānobeidz ar šīs pašas ziemas neziemīgo uzvedību. Pavisam nelāgi tā izdarījusies ar ziemāju laukiem. Neesmu agronoms, bet šo to laukos pieredzējis gan. Proti, ja vēl krietni pēc jaunā gada ziemāju sējumi rādīja normālu zaļo toni, patlaban, tos redzot, kļūst visai šķērmi ap sirdi, jo tīrumos valda dzeltenbrūna nokrāsa. Tas, manuprāt, vairs nav tikai skumji. Tas ir bēdīgi. Diemžēl.
Autors: OĻĢERTS SKUJA