– Vecmamma ļoti vēlējās, lai man dotu vārdu Dace (jo tētis ir Dacis), taču mamma un tētis gribēja kaut ko īpašāku, un tā es esmu Andra – smaidot stāsta ANDRA DUNDA.
– Jaunākā māsa ir Ieva, un bērnībā es ļoti pārdzīvoju, ka tas ir daudz populārāks vārds par manējo, arī klasē biju vienīgā Andra, taču vēlāk pat ļoti lepojos ar to. Arī tagad personīgi pazīstu tikai vienu Andru – no Bauskas – mēs veikalā tirgojam viņu ražoto produkciju, un mums vienmēr šī savstarpējā sazināšanās ir ļoti patīkama.
Pēc studijām esmu atgriezusies savā dzimtajā pusē. Pēc Madonas pilsētas ģimnāzijas absolvēšanas izvēlējos mācīties Bulduru dārzkopības tehnikumā un ieguvu ainavu tehniķa diplomu, bet sapratu, ka ar to ir par maz, tāpēc turpināju studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē, un esmu diplomēta būvniecības inženiere. Strādāju savā profesijā SIA „Cers projekti", kur, starp citu, bija jauks kolektīvs un es daudz ko iemācījos. Tad pieteicās dēliņš. Dzīvojot mājās ar Kristeru, visu laiku urdīja tāds kā nemiers. Biju dzirdējusi daudzu jauno māmiņu veiksmes stāstus, gribējās kaut ko pamēģināt arī pašai, un tā tapa veikaliņš „Eridana" Madonā. Sākotnēji tam bija domāta mazliet cita ievirze, bet man ir prieks, ka pa šiem vairāk nekā diviem gadiem cilvēki mūs ir iepazinuši, labprāt veikaliņā iegriežas un izvēlas kaut ko sev vai dāvanai. Šobrīd gan pati auklēju mazo Adriju, kam nupat palika seši mēneši, bet man ir lieliska komanda, var teikt, manas acis un ausis – man nav ne par ko lieki jāuztraucas. Arī pirms meitiņas piedzimšanas veikals nebija mana vienīgā nodarbošanās, strādāju arī pašvaldībā.
Kad iejautājos Andrai, vai nekad nav vilinājusi lielpilsēta, viņa atzīst, ka absolūti nav lielpilsētas cilvēks. – Es nedz tur labi jūtos, nedz redzu savu piepildījumu. Te ir mana ģimene, mani vecāki, kam esmu par daudz ko pateicīga. Pirmkārt, viņi, īpaši mamma, man ir mācījuši uzdrīkstēties: jo bieži vien mēs nezinām, kāda būs rītdiena, kas ir ļoti atkarīga no mūsu šodienas atbildes. Tomēr vajag uzdrīkstēties – iet un darīt. To es novēlu arī citiem: būt drosmīgiem un uzdrīkstēties! Bet vēl runājot par manu ģimeni – vecāki man vienmēr ir bijuši kā paraugs, kādai jābūt ģimenei, un par to viņiem paldies.
Starp citu, Andrai ir savs stāsts par savu otro pusīti Andri: – Tā sanācis, ka mēs bijām pazīstami jau kopš bērnu dienām, jo mūsu mammas ir mācījušās paralēlkursā un pēc studijām, atnākot strādāt uz „Iedzēniem", bieži vien mums bija dažādi kopīgi pasākumi, kuros piedalījās arī bērni. Vēlāk, protams, katram savi ceļi, bet pēc daudziem gadiem atkal satikāmies… un palikām kopā.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva