Olimpiskās spēles ir kaitīgas veselībai. Ar to es nedomāju profesionālos sportistus, kas augstu mērķu sasniegšanai smagos treniņos vai, kas vēl ļaunāk, lietojot neatļautus preparātus, sabeidz savu organismu. Šajā gadījumā runa ir par skatītājiem, līdzjutējiem, kas aizrautīgi seko līdzi savas valsts sportistiem un sporta spēļu komandām.
Pirms nedēļas pārdzīvojām par Martina un Tomasa Dukuru „neveiksmēm" skeletona trasē. Smieklīgi, ka par neveiksmēm uzskatām 2. un 4. vietu. Paši Dukuri ar saviem šīs sezonas panākumiem un pārāk aizrautīgi (lai nebūtu jālieto cits, nepatīkamāks vārds) sporta žurnālisti daudzu mūsu valsts iedzīvotāju apziņā jau bija iekodējuši, ka skeletonā jābūt divām medaļām un vienai no tām – noteikti zelta. Kad tas nenotika, sākās masu histērija, kurai sekoja sazvērestības teoriju uzplaiksnījums (pat LTV analītisko raidījumu redaktori nespēja noturēties pretim vilinājumam televīzijā uzburt drāmu par to – kā tad nu tā Tretjakovs četras reizes varēja vienādi iestumt un tik ātri nobraukt, nonākot pat līdz traģikomiskai starta ieskrējiena soļu skaitīšanai). Tā vietā, lai priecātos par sportistu panākumiem, izvēlējāmies kļūt par sliktiem „zaudētājiem" un apsmieklu citiem.
Šī nedēļa atnesa jaunu slodzi mūsu sirdīm un nerviem. Kaut arī Latvijas hokeja izlase jau tradicionāli olimpiskās spēles uzsāka ar zaudējumu sēriju, līdzjutēji, kuri hokejam seko līdzi ne jau pirmo dienu, pamanīja, ka kaut kas ir citādāk, nekā citus gadus. Un šis „citādāk" lika pārsteigumā secināt, ka „mūsējie taču var". Un viņi varēja.
Spēles pret Šveici un Kanādu nebija augstas raudzes hokejs, kuru baudīt un priecāties par skaistām kombinācijām, galvu reibinošu ātrumu un izspēlēm. Ja reiz bija gadījums, kad runāt par pašaizliedzību, „graužot ledu" cīņā par katru centimetru, par Komandu, tad tas bija Latvijas izlases sniegums abos iepriekšminētajos mačos.
Turpmākajās desmitgadēs līdzās 2005. gada vēsturiskajai spēlei pret Baltkrieviju, kad neilgi pirms spēles beigām nepilnu 3 minūšu laikā Latvijas izlase guva trīs vārtus, izraujot uzvaru un kvalificējoties Turīnas Olimpiskajām spēlēm, kā arī 2000. gada uzvarai ar 3 : 2 pār Krieviju pasaules čempionātā Sanktpēterburgā varēsim ierakstīt abas pēdējās Latvijas izlases spēles Sočos. Pieļauju, ka pret Kanādu komandas kapteinis Sandis Ozoliņš aizvadīja savu pēdējo spēli Latvijas izlases formā, un, ja tā patiesi ir, tad labākas atvadas vēlēties nav iespējams.
Atšķirībā no daudzām iepriekšējām sezonām, kad, vērojot Latvijas izlases sniegumu, varējām sev vaicāt, vai Latvijas hokejam ir nākotne, šī nedēļa mums sniedza skaļu un nepārprotamu atbildi „Jā!".
Autors: EGILS KAZAKEVIČS