– Mēs esam dvīņi – Indulis un Ārija -, jautāta pa savu vārdu, stāsta ĀRIJA IKAUNIECE. – Vārdus mums izvēlējās tētis. Kad mēs piedzimām, viņš prasījis vecākajai māsai: "Ko tu gribi – māsiņu vai brālīti?", māsa atbildējusi: "Māsiņu", savukārt vecākais brālis gribējis brālīti. Tā nu par paraugu ņemot savulaik populāro Raiņa lugu „Indulis un Ārija", arī tikām pie saviem vārdiem. Vecākais brālis ir Jānis, savukārt māsa – Raita.
Bērnība man ir aizritējusi Cesvaines pusē. Dzīvojām skaistā vietā, mājas nosaukums „Ārupes", jo blakus tai tek upīte – Ārupīte. Atmiņā ir skaistie pavasara rīti, kad upīte izgājusi no krastiem un appludinājusi pļavas, putnu jaukā vīterošana. Vislabākās atmiņas ir arī par vizināšanos no netālu esošā kalna ziemā.
Bērnudārza un pamatskolas gadi aizritēja Cesvaines vidusskolā. Tad mainījās laiki, un „Ārupju" mantinieki pieprasīja mums aiziet. Cesvaines pašvaldība piedāvāja dzīvokli Cesvainē, bet, tā kā mani vecāki ir ar zemnieka dvēseli (mamma strādāja par slaucēju fermā, tēvs – laukstrādnieks, fermas strādnieks, par ko es nekaunos, jo esmu sapratusi darba smagumu), pilsētā nevēlējās dzīvot. Vēlāk vecāki par nedaudz iekrāto naudu nopirka māju – Dzelzavas pagasta „Celmiņus". Pēc 9. klases beigšanas vēlējos iestāties Jāņmuižā, bet lielas konkurences dēļ netiku un iesniedzu dokumentus Ērgļu lauksaimniecības skolā. Mana profesija – lauku māju saimniece.
Pēc skolas beigšanas strādāju vecāku izveidotajā zemnieku saimniecībā, taču, audzinot abus puikas, sapratu, ka dzīvē kaut kas jāmaina. No 2000. gada iesaistījos NVO – rakstīju, realizēju nelielus projektus. Darbojoties Madonas NVO un Madonas invalīdu atbalsta centrā, radās pirmā saskarsme ar sociālo darbu, tāpēc 2005. gadā piekritu strādāt Lazdonas pagastā par sociālo darbinieku. Pēc diviem gadiem bija iespēja papildus mācīties augstskolas „Attīstība" Rēzeknes filiālē, un nu jau iegūta augstākā izglītība sociālajā darbā – specialitātē sociālais darbinieks. Neteikšu, ka tas bija viegli, taču esmu pateicīga par atbalstu gan no kolēģiem, gan ģimenes un it īpaši – no puikām.
Kad vaicāju Ārijai par mīļākajiem svētkiem, viņa atzīst, ka tā ir dzimšanas diena, arī Ziemassvētki: – Mūsdienās jau tik pierastie sveicieni „draugos" ir ļoti jauki, bet sirds tomēr kāro kādu apsveikuma kartīti ar mīļiem novēlējumiem, kādas kādreiz tika sūtītas pa pastu. Varbūt nostalģiski, bet man vienmēr ir bijusi klusa vēlēšanās savā vārdadienā saņemt rozes un nelielu pārsteigumu…
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva