Kamēr mēs, žurnālisti, pievēršamies šodienas dzīves aktualitātēm, piemēram, tam, ka 5. februārī Sočos, kalnu olimpiskajā ciematā, svinīgi tika pacelts Latvijas valsts karogs un uz XXII Soču Ziemas olimpiskajām spēlēm ieradušies ne vien sportisti, bet arī žurnālisti, kas aktīvi ziņo par dažādām nebūšanām viesnīcās (dīvaini uzraksti, norauti durvju rokturi, ūdens trūkums, noplēsti aizkari) un to, ka šodien Ziemas olimpiskās spēles tiks atklātas, ir cilvēki, kas ierokas rakstos un ar prieku pēta vakardienu.
Lūk, kā skan no Misiņa bibliotēkas šonedēļ manā e-pastā atsūtīts dzejolis, kas presē publicēts pirms 130 gadiem un 1 mēneša: „Katrs dzīvo savu dzīvi,/ Katram krūtīs sava sirds./ Kā kurš audīs savu audu,/ Tā nāks prieks vai bēdu pirts./ Tālāk! Tālāk! Tas vien pastāv,/ Kam iekš sevis dīgļi dīgst;/ Kas jau dzīvē bojā gājis,/ Bij' ar vērtes, ka tas nīkst./ Darbā knaši cilā rokas,/ Centies naigi katru brīd./ Tici tiešām – beigu beigās/ Pasaul' tev pie kājām krīt!" (Dzejolis oriģinālā lasāms vecajā drukā.)
Secinājums viens – tāpat kā šodien, arī pirms 130 gadiem mediji informē, mediji stāsta, noskaņo un izglīto sabiedrību. Tāds ir tradicionālais viedoklis par to, ko žurnālisti un plašsaziņas līdzekļi dara. Šonedēļ piedaloties Sabiedrības integrācijas fonda rīkotajā apmācību seminārā „Manas paslēpes vidē, laikā un telpā", iznāca pārliecināties, ka žurnālisti mēdz teikt, ka tikai stāsta par to, kas notiek apkārt, un informē sabiedrību par svarīgāko, taču mediju efekti ir daudz dziļāki un plašāki. Stāstot par sabiedrību, mediji veido arī priekšstatus par to. Žurnālisti pārējos iemāca, kādi cilvēki dzīvo apkārt, kā pret viņiem izturēties un ko no viņiem sagaidīt. Nereti laikraksti, radio un televīzija veicina stereotipu veidošanos un, atkārtojot maldīgus priekšstatus, tos nostiprina (čigāni jeb romi ir zagļi, sliņķi, labi dziedātāji, mīl zirgus; vīriešiem jāpelna nauda, jābūt fiziski un psiholoģiski stipriem, jāaizsargā sievietes, viņi nedrīkst izrādīt savas emocijas; Leila mīl nepareizo Dievu, un kādreiz lidostā viņa to uzzinās…).
Mūsdienu pasaules raksturīgākā iezīme ir fizisku un iedomātu robežu izzušana, līdz ar to sabiedrība kļūst arvien daudzveidīgāka visdažādākajās jomās – gan etniskajā, gan rasu, gan reliģijas un pārliecības jomā.
Mūsu pirmais uzdevums, rakstot par apkārtējiem, – atcerēties, cik spēcīga var būt vārdu ietekme un kā tie spēj ievainot un aizvainot arī tad, ja tāds nav bijis to paudēju nolūks. Kā saka sena gudrība – ar vārdu var pacelt, bet var arī nogalināt, tāpēc lai žurnālistu vārdi izsaka vērtības, uzskatus un viedokļus, nevis aizspriedumus un stereotipus.
Autore: INESE ELSIŅA