Pagājušajā vasarā „Stars" jau rakstīja par nelaimi – retu un smagu slimību -, kas piemeklējusi 32 gadus veco ērglēnieti Zani Lazdiņu, un lūdza lasītājus palīdzēt ar ziedojumiem Zanes dzīvības glābšanai. Kopš šīs publikācijas ir pagājis vairāk nekā pusgads, un šajā laikā apstiprinājies, ka vienīgi plaušu transplantācija spēs glābt jauno sievieti, turklāt – tā jāveic iespējami drīz.
Pirms trim gadiem ārsti Zanei Lazdiņai atklāja retu slimību – pulmonālo arteriālo hipertensiju – sindromu, ko raksturo asinsspiediena paaugstināšanās plaušu artērijās. Asinsspiediena paaugstināšanās dēļ sirdij, lai pienācīgi apgādātu ķermeni ar skābekli, jāstrādā ievērojami smagāk, tādējādi attīstījusies jau ceturtā, pēdējā, mazspējas forma un tiek būtiski traucēta organisma apgāde ar skābekli, radot skābekļa badu.
Slimība atņem visus spēkus
Pirms slimība jaunajai sievietei atņēma darbspējas un iesēdināja viņu ratiņkrēslā, Zane dzīvoja aktīvu dzīvi – aizrāvās ar fotografēšanu, rokdarbiem, ceļošanu, atpūtu pie dabas, grāmatu lasīšanu, ēst gatavošanu, kas bija vienlaikus gan viņas hobijs, gan profesija un, varētu teikt, pat dzīvesveids, jo Zane dzimtajos Ērgļos desmit gadu ir nostrādājusi viesnīcā par pavāri. Tagad, kā atzīst pati Zane, viņai pat tik elementāras darbības kā sevis apkopšana prasa lielas pūles un mammas palīdzību.
– Pašas spēkiem varu aiziet no gultas līdz virtuvei, bet arī tas prasa piepūli, jo sirds ir nolietojusies – noeju divus trīs soļus, un vajag apstāties, lai atpūstos. Ārpus mājas varu pārvietoties vienīgi ratiņkrēslā; elpojot 24 stundas diennaktī izmantoju skābekļa aparātu, jo kļūst aizvien grūtāk. Dienu pavadu lielākoties sēdus vai guļus gultā. Par sevi parūpēties nespēju, ja nu vienīgi iztīrīt zobus. Ģērbšanās pašas spēkiem parasti aizņem vismaz pusstundu, jo pēc katra apģērba gabala uzvilkšanas jāatpūšas, – savu pašreizējo ikdienu apraksta Zane Lazdiņa.
Zane turpina: – Novembrī sirds mazspējas dēļ vēdera dobumā sāka uzkrāties šķidrums. Mājās lietoju noteiktu zāļu devu, bet, iespējams, tā bija pārāk maza, vai organisms vienkārši pierada, un medikamenti vairs nepalīdzēja. Pagājušajā nedēļā atgriezos mājās pēc divu nedēļu ilgas ārstēšanās slimnīcā, kur speciālisti no organisma lieko šķidrumu izvadīja. Tādējādi pa šo laiku ievērojami nokritos svarā, kas ir labs rādītājs. Pirms tam naktīs sēdēju uz gultas malas – apgulties nevarēju, jo šķidrums nospieda kuņģi un iekšējos orgānus. Sākās arī tūska kājās, taču tagad ir krietni vieglāk, jo lielākā daļa šķidruma ir iztecējusi. Slimībai progresējot, jūtu fiziskas sāpes ķermenī – kājas kļuvušas kokainas, jūtos tā, it kā tās būtu iesalušas ūdenī; kad mēģinu kaut ko darīt, sāp rokas. Vīnes klīnikā operācijas koordinators norādījumos rakstīja, ka svarīgi uzturēt pietiekamā formā krūškurvja un kāju muskuļus, tādēļ man nepieciešams individuāli izstrādāts fizioterapijas kurss. Diemžēl Ērgļos dzīvojot, nevaru izbraukāt ne uz Rīgu, ne uz Madonu pie fizioterapeita; nav cilvēka, kas mani izvadātu – dzīvojam divatā ar mammu, un mamma ikdienā strādā. Patlaban būtu svarīgi atrast speciālistu, kas sastāda man programmu, un tad es pati ar mammas palīdzību mājās varētu kājas vingrināt.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 05.02.2014.
Autore: RITA TURKINA,
Latvijas Universitātes
Medicīnas fakultātes studente
Rekvizīti ziedojumam Zanes glābšanai:
Fonds „Ziedot"
Reģ. Nr. 40008078226
Banka: Swedbank
SWIFT: HABALV22
Konts: LV95HABA0551006150241
Mērķis: „Glābsim Zani!" (ļoti svarīgi šo norādīt, veicot maksājumu)
Ziedojumu tālrunis: 90067009 (maksa par zvanu 1,42 eiro).