– Man patīk savs vārds un arī tas, ka vārdadiena ir ziemā, bet dzimšanas diena – pavasarī, – atzīst lubāniete LIDIJA MIČULE.
– Vārdu man izvēlējās tētis, jo viņam klasesbiedrene bija jauka meitene Lidija. Skolas gados klasesbiedri un tuvinieki mani sauca par Lilli, jo tā mani, neprotot izrunāt vārdu Lidija, nosauca krusttēva mazā meitiņa. Man tā patika. Ar tādu vārdu mani daudzi pazina un brīnījās, ka mans īstais vārds ir Lidija. Tobrīd tas man likās nopietns un bargs. Tagad par Lilli mani sauc tuvākie cilvēki un mazie radu bērni.
Mani vecāki, tētis – no Gaigalavas – un mamma – no Rugāju novada „Sileniekiem", uzcēla savu ģimenes māju Lubānā. Tā man allaž sirdī bijusi mīļa, un savu dzimto vietu nekad neesmu gribējusi mainīt, tāpēc uz šejieni ataicināju arī vīru Andri. Nu arī viņš pa šiem gadiem iemīlējis Lubānu.
Mana vislielākā bagātība un atbalsts ir mana mīļā ģimene. Ir prieks par dēliem Kasparu (23) un Gati (22), kuri jau strādā un mācās, un meitu Lindu (19), kas mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Cik labi, ka bērni ir Latvijā! Esmu laimīga, kad visi atbrauc mājās.
Jau vidusskolas gados vasaras brīvdienās sāku strādāt bērnudārzā. Arī pēc vidusskolas mani uzaicināja pastrādāt… Gribēju kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju, bet Daugavpils Universitātē ieguvu pirmsskolas skolotājas diplomu. Tā jau 29 gadus mana darbavieta ir Lubānas PII „Rūķīši". Šobrīd savus bērnus pie manis ved jau mani pirmie audzēkņi. Vislielāko prieku darbā sniedz bērnu neviltotais prieks, izteiktās gudrās, interesantās domas un zinātkārais skatiens. Gandarījums, ka bērni aiziet uz skolu zinoši, pārliecināti par sevi un priecīgi. Labu garastāvokli ilgam laikam dod satiktie bērni, jau skolēni. Viņi stāsta par savām veiksmēm un mīļi iesaucas: „Lidija, es vēl tavu vārdu atceros!"
Ļoti priecājos par kopīgi pavadītiem atpūtas brīžiem ar kolēģiem un draugiem. Iepriecina tikšanās ar jaukiem un gudriem cilvēkiem. Man ļoti patīk apmeklēt dažādus kursus un seminārus, arvien sevi pilnveidot. Tā es apguvu no savas profesijas pavisam atšķirīgu jomu, beidzu Juridisko koledžu. Patīk gatavot ēst un iepriecināt savu ģimeni, patīk uzņemt ciemiņus. Arī meita ir mantojusi šo prieku, pat vēl vairāk.
Vairāk laika vēlētos, lai palasītu labu dzeju un psiholoģiska rakstura literatūru. Šobrīd savu „rindu" gaida uzdāvinātā Ineses Toras dzejoļu grāmata „Novēli man sauli sirdī". Tajā ir rindas – „Arī pelēkā dienā ir iespējams dimantus rast/ Vajag tik skatīties/ Skatīties prast". To novēlu arī „Stara" lasītājiem.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva