– Esmu dzimusi Ļaudonā, kur arī mācījos pirmos trīs gadus, vēlāk pārgāju uz Madonas 2. vidusskolu, – stāsta TATJANA KRIŠKĀNE.
– Pēc vidusskolas beigšanas kādu laiku dzīvoju Rīgā, kur arī piedzima mans pirmais dēls Jānis. Tā interesanti sagadījies, ka viņš pasaulē nāca tieši manā vārdadienā, un līdz ar to nu jau 24 gadus mums šajā dienā ir dubulti svētki. Tagad gan viņš dzīvo un strādā ārzemēs, bet tāpat tie mums ir un paliek dubulti svētki, kad kopā pulcējas radi un draugi.
Pēc atgriešanās Ļaudonā strādāju dažādus darbus, tajā skaitā arī bērnudārzā, bet tad parādījās sociālā aprūpētāja vakance Ļaudonas pansionātā, un es sāku strādāt sociālās aprūpes jomā. Esmu beigusi arī Baltijas Psiholoģijas un menedžmenta augstskolas Jēkabpils filiāli, un laikam tas, tāpat kā mana iepriekšējā pieredze, bija izšķirošais, ka 2010. gadā kļuvu par pansionāta vadītāju. Sociālā sfēra nav no vieglajām, it īpaši darbs ar veciem cilvēkiem. Kā es saku, viņi ir lieli mazi bērni – katrs ar savu raksturu, dzīves gājumu, līdz ar to katram vajadzīga sava pieeja. Pansionāts ir viņu mājas, un mājās katram jājūtas labi.
No vienas puses, it kā cenšos neņemt darbu līdzi uz mājām, bet ne vienmēr tas tā iznāk. Ir reizes, kad darbā jābūt arī brīvdienās. Lai arī cik grūti būtu, mēģinu domāt pozitīvi, netverties pie negatīvā. Protams, ne vienmēr tas izdodas. Man iznāk tikties ar cilvēkiem arī ļoti smagos brīžos, un tad es cenšos viņus mierināt, ka arī šādi brīži ir jāpārdzīvo, tā dzīvē ir iekārtots, gan jau nāks atkal saulainākas dienas.
Relaksēties man palīdz mūzi-ka – abi jaunākie dēli ir aizrāvušies ar mūziku un paralēli mācībām apmeklē Madonas mūzikas skolu. Atis spēlē klarneti, bet Valters – saksofonu. Atis ir iesaistījies pat trijos orķestros, un es cenšos apmeklēt visus koncertus, kuros dēli uzstājas.
Vēl ļoti labi atslēgties no visām problēmām palīdz orientēšanās –
pirms kāda pusotra gada kaimiņiene pierunāja pamēģināt, un nu esmu secinājusi, ka tas tiešām ir piemērots arī man – kad skrien pa mežu, tu vairs neko citu nedomā, kā tikai atrast nākamo kontrolpunktu.
Patīk arī paceļot – kopā ar dēliem esam bijuši pie Jāņa, kad viņš strādāja Holandē, pie vīra Māra māsas Briselē ciemos būts pat vairākas reizes, bet daudz skaistu vietu jau ir tepat Latvijā.
Kad iejautājos Tatjanai, ko viņa varētu novēlēt „Stara" lasītājiem, mana sarunbiedre uzsver, ka svarīgi ir mācīties un ka to darīt nekad nav par vēlu: – Arī pati šobrīd sāku apsvērt, ko vēl varētu papildus pamācīties. Nu jau pagājis labs laiciņš, kopš beidzu studijas. Mūžīgais students – no vienas puses, tas nozīmē, ka joprojām esi jauns…
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto